| |
[Nov. 16th, 2021|12:04 am] |
|
Es izbaudu kā burts saritinās un atritinās pinoties pa vārdu. Sākumā nav tas pats kas vidū, nav tas pats kas beigās. Viņš te dejo, te pieglaužas, pēkšņi sakņūp un apķer mazu bumbulīti, magoņsēkliņu. Iesākumā, tas mani kaitināja, man likās, ka tas ir ļaunprātīgi, lai sarežģītu man dzīvi. Kā viena un ta pati skaņa vienā brīdī blenž uz blakusstāvētāju un pārvērš par e, bet tad iestājas citā pozā un ir pārņemta pati ar sevi, tālab blakusstāvētājs var mundri pacelt galvu un izskanēt kā a. |
|
|