| |
[Oct. 27th, 2021|09:58 pm] |
| [ | Fonā |
| | نامي نامي (Traditional lullaby from Egypt) | ] |
Kārtējā labā Telos aplāde, šoreiz par Heidegeru. Visa modernā filozofija ir antropoloģija, tāpēc atcerēsimies ka "cilvēks ir esošā uzlūkotais".
Tā kā man drīz jāatdod Marka grāmata, tad atkal pievienoju nedaudz no viņa - pārdomas par Sfinksu. Un turpat ņiprs mazais svētulis ar āmuru, kur nu bez tā.
"Tik ilgi biju gaidījis to ieraudzīt un nu beidzot skatīju vaigu vaigā. Milzīgā seja ir tik skumja, tik nopietna, pilna ilgu un pacietības. Tas vaibstos ir tik dziļa cieņa kādu nekur citur pasaulē neatrast, un sejā tāda labestība, kāda nav redzēta neviena cilvēka vaigā. Tas ir akmens, tomēr liekas, ka tas spēj just. Ja vispār jel kad akmens tēlam piemitusi spēja domāt, tad šis domā. Sfinksa raugās tālē, tomēr - ne uz ko, tā raugās tukšumā. Tā raugās pāri visam, cauri visam, kas notiek tagadnē, kas noticis senā, sirmā pagātnē. Tā raugas pari Laika okeānam, pāri gadsimtu viļņiem, kas, jo talāk aizveldamies, jo ciešāk saspiežas kopā un pēdīgi saplūst vienotā paisumā - tālu pie mūžsenatnes apvāršņa. Tā domā par sen pagātnē nogrimušu gadsimtu kariem; par impērijām, ko tā redzējusi rodamies un sairstam; par tautām, kuru piedzimšanai tā bijusi lieciniece, kuru attīstību vērojusi un bojāeju piedzīvojusi; par priekiem un bēdām, par dzīvību un nāvi, par diženumu un sabrukumu, kas bez mitas sācies, beidzies un atkal atgriezies piecos gausos gadu tūkstošos. Tā iemieso sevī cilvēka īpašības - cilvēka sirds un prāta spēku. Tā ir redzamā formā ietērpta atmiņa - atskats pagātnē. Ikviens, kas zina, cik smeldzīgas ir atmiņas par pagājušām dienām un mums zudušiem cilvēkiem - kaut vai dažu nenozīmīgu gadu desmitu ilgotnē - varbūt aptuveni izpratīs sāpes šajās nopietnajās acīs, kas nenovērsdamās raugās atpakaļ uz lietām un būtnēm, ko redzējušas tad, kad vēsture vēl nebija piedzimusi, kad teiksmas vēl nebija radušās, uz lietām, kas eksistēja un būtnēm, kas kustējās - tajos miglainajos laikos, ko nezina pieminēt pat dzejnieki un zintenieki, - kas zudušas un sairušas, un atstājušas šo akmens sapņotāju vienu svešā, jaunā laikmetā, neizprotamā dzīvē un notikumos.
Sfinksa ir diža savā vientulībā; tā ir varena ar savu grandiozumu; satrauc ar noslēpumu, kas klājas pār tās pagātni. Un raugoties uz šo neizsakāmi majestātisko, nemirstīgo akmens tēlu, kas glabā atmiņā visu pagājušo laikmetu notikumus un neko nepiedod, cilvēks neviļus izjūt kaut ko tamlīdzīgu, ko jutīs, kad reiz nostāsies drausmā mūžīgā soģa priekšā.
Ir lietas, ko, saudzējot Amerikas reputāciju, varbūt nevajadzētu pieminēt; taču dažkārt tieši par šīm lietām jārunā sevišķi skaļi amerikāņu reputācijas labā. Kamēr mēs stāvējām un skatījāmies uz Sfinksu, tai uz zoda parādījās tāda kā nepiedienīga kārpa. Izdzirdām pazīstamos āmura klaudzienus un tūdaļ sapratām, kas notiek. Viens no mūsu labdabīgajiem reptiļiem - gribēju teikt, relikviju medniekiem - bija uzrāpies augšā un mēģināja atskaldīt "suvenīru" no sejas, kas ir lieliskākais, ko cilvēka roka jebkad radījusi. Sfinksa tomēr palika tikpat rimta savā apcerē par pagājušiem laikmetiem, nemaz nepamanījusi insektu, kas skrubinājās tai ap zodu. Ēģiptes granītam, kas izturējis visu laiku aukas un zemestrīces, nebija jābīstas no veseriem, ar kādiem rīkojās nejēgas tūristi, īstenībā lielceļa laupītāji. Pasākums neizdevās. Mēs sūtījām šeihu, lai viņu apcietina, ja tam ir šādas tiesības, bet, ja tam šādu tiesību nav, lai vismaz brīdina, ka saskaņā ar Ēģiptes likumiem noziegums, ko viņš grasās izdarīt, tik sodīts ar ieslodzījumu vai nūjas sitieniem pa papēžiem. To dzirdējis, viņš vilcinādamies aizslīdēja." |
|
|