| |
[Oct. 10th, 2021|12:00 am] |
Kristietībā diezgan bieži mēdz piesaukt jauno cilvēku - metanoija. Aizdomājos, ka esmu dzirdējusi tikai kā par to runā jūsmīgi. Vecais cilvēks nomirst, jaunais ar dievpalīgu spēj pretoties grēkam, viss ļoti skaisti un svētīgi. Manuprāt, tajā tomēr citreiz slēpjas, kas vairāk, tā ir arī inteliģenta, jūtīga cilvēka izkļūšana no prāta radītajām sāpem. Respektīvi, viņš vēl varbūt ir inteliģents, bet pavisam noteikti nav jūtīgs. Un tā nāve arī ir patiešām nāve ar visām no tam izrietošajām blaknēm un līdzcilvēku sērām. Man sķiet Bībelē nav nekadu pretrunu ar šo, pretruna vairāk parādās tajā, ka tiek likts uzsvars uz cilvēka pārmaiņām uz labu, atbrīvošanos nevis uz to kā tas izskatās no malas.
Interesants piemērs ir Remarka "Melnais obelisks" Ženevjēva (Izabella/Ženija), pie kuras galvenais varonis gāja uz psiheni. Un, jā, es zinu, ka tur ir pilnīgi cits konteksts un Remarks nepavisam nedomāja par metanoiju, kad to rakstīja.
"Vernike man stāstīja, ka viņa tagad ir vesela, ka ēnas ir izkliedētas, un es arī to jūtu: viņa šobrīd ir šeit, citāda nekā agrāk, bet visa šeit, mūs vairs nešķir nekādas slimības paliekas, mīla strāvo no manām rokām un acīm, un reibonis kā kluss viesulis sagriežas dzīslās un iesitas smadzenēs. Viņa paskatās manī. - Izabella, - es saku.
Viņa atkal paskatās manī, ievilkusi šauru grumbu starp uzacīm. - Jā? - viņa jautā.
Es to uzreiz neaptveru. Man šķiet, ka jāliek viņai atcerēties.
- Izabella, - es atkārtoju. - Vai tu mani nepazīsti? Es taču esmu Rūdolfs.
- Rūdolfs? - viņa jautā. - Kā, lūdzu, - Rūdolfs?
Es nekustīgi veros viņā. - Mēs bieži sarunājāmies, - es atgādinu.
Viņa pamāj ar galvu. - Jā, es šeit biju ilgi. Es daudz ko esmu aizmirsusi, lūdzu, atvainojiet! Vai jūs arī jau ilgi esat šeit?
- Es? Es taču šeit, augšā, nekad neesmu dzīvojis! Es šeit tikai spēlēju ērģeles. Un tad...
- Ak ērģeles, - Ženevjēva Terhovena pieklājīgi saka. - Baznīciņā. Jā, es atceros. Atvainojiet, ka uz brīdi tas man bija izkritis no prāta! Jūs spēlējāt ļoti skaisti. Liels paldies!
Es stāvu kā idiots. Nesaprotu, kāpēc neeju projām. Ženevjēva acīmredzot arī to nesaprot.
- Atvainojiet, - viņa saka. - Man vēl daudz kas darāms, jo es drīz aizceļoju.
- Jūs drīz aizceļosit?
- Jā, - viņa izbrīnījusies atbild.
- Un jūs neko neatceraties? Ne vārdus, kuri krīt naktī, ne puķes, kurām ir balsis?
Izabella neizpratnē parausta plecus. - Dzejoļi, - viņa tad smaidīdama saka. - Man tie vienmēr bijuši mīļi. Bet to ir tik daudz! Nevar jau visus atcerēties.
Es atsakos no tālākiem mēģinājumiem. Ir noticis tā, kā es nojautu. Viņa ir izveseļojusies, un es viņai esmu izslīdējis no rokām, kā guļošai zemniecei izslīd no rokām laikraksts. Viņa neko vairs neatceras. Liekas, it kā viņa būtu atmodusies pēc narkozes. Šeit, augšā, pavadītais laiks ir izzudis no viņas atmiņas. Viss ir aizmirsts. Viņa ir Ženevjēva Terhovena un vairs nezina, ka bijusi Izabella. Es redzu, ka viņa nemelo. Esmu viņu zaudējis, taču nevis tā, kā baidījos, - tāpēc ka viņa cēlusies no citām aprindām un atgriezīsies tajās, bet vēl ļaunāk, pamatīgāk un neatgriežami. Viņa ir mirusi. Viņa gan vēl dzīvo, elpo un ir skaista, taču tajā acumirklī, kad tika atņemts slimības svešatnīgums, viņa nomira, noslīka uz visiem laikiem. Izabella, kuras sirds lidinājās un ziedēja, ir noslīkusi Ženevjēvā Terhovenā, labi audzinātā meitenē no labākajām aprindām, un reiz viņa noteikti apprecēs turīgu vīru un kļūs pat laba māte." |
|
|