| |
[Aug. 27th, 2015|10:31 am] |
| [ | Fonā |
| | Instrumenti - Mēs tiksimies gaisā | ] |
Veļas striķis spurojas, knaģu raksturīgās rindas, gluži kā teātrī tie sasēduši, lai klausītos, kā caur drēbēm lēni sūcas ūdens. Kā aizpil apģērbu raksti un ieloces un iesūcas zemē. Kā paliek tikai audekli. Tādos ietīt savu bēdīgumu, savu neizpratni un atstāt zālē. Ļaut lai zāle aug, lai spraucas skābenes, bezdelīgactiņas un pulkstenītes, lai rāpjas skudras un putekšņus bārsta sīksamteņi. Un kamēr tas viss, uzmaukt platmali dziļi pār acīm un kļūt par pīpmani. Vērot kā uz celma galdiņa virst kabatlakata pūķa piešnjaukts kokteilis. Dzirdēt strīdīgas balsis par to, kurš ik pa laikam ir vainojams pie manis. Tie ir mākoņi, tā ir nepadarītu darbu čaboņa, tā ir appludinātu griestu apmetuma krītošā plēksne, jo man negribas atzīt, ka nesaprotu.
Ņiprums un krustnagliņas nāk pēc tam. Vakarā. Skaidrā. |
|
|