|
Aug. 8th, 2018|04:05 pm |
|
Augusts Annuss (1893-1984) kā gleznotājs galvenokārt pievērsās latviski nacionālajām tēmām ar visādām zvejniecēm un sirmiem koklētājiem visa mūža garumā. Tāpēc tik interesanti šajā ziņā šķiet viņa 1924.g.13. decembrī rakstītā vēstule savai mīļotajai Irmai, divdesmit gadus pirms došanās trimdā un dzīves ASV: „ko Augusts Jāņa dēls Annuss grib darīt latvju glezniecībā? [...] Cīņa iespējama tikai tad, kad karogi ir cīņas alkstoši, kad pati šī cīņa ir cēla un kad pretinieks ir lielākā vai mazākā mērā cienīgs, lai pret viņu vērstu asmeni. Bet kas te notiek? Atklātas un augstsirdīgas cīņas vietā – šņākšana, cīņas parole – apspiesta un pretinieks? Viena eleganta kliķe! [...] Vai (ne?) piegriezt vērību tam, kad noliedz tavu latvju nacionālā gara izpratnes ideoloģiju un kā pretstatu tev uzstāda izkurtējušus elkus un ar gallomāniju saslimušus, līdz pataloģijas pakāpei frivolus latvju švaukstus? Vai nav velta laika tērēšana, pierādot un atkal pierādot, ka tev dārga ir tavas tautas māksla un viņas godība? [...] Nopietnas lietas mēdz izšķirt radikāli. Un tāds radikālisms mani valdzina arī šinī akūtā jautājumā. [...] Lai arī tas būtu grūti un bēdīgi, vai nebūs labāk atiet no šīs mazās tautas, par kuru tu esi izdomājis (kas tev to atļāva tu „literāriskais” pindzelētāj?) diez kādas varoņteikas un kuras tu savā nepanesamā naivumā gribēji veltīt savai tautai – viņai vienīgai? Vai nebūtu racionālāk attālināties no šī ļaužu pūlīša, lai viņš tirgojas savā starpā ar sīklietām... Jā, atiet no šī bara, kur viena daļa klusē, bet otra toties bļauj kā nelabi gari, un aiziet pavisam, likvidējot savas tēvu mājas mīļās atmiņas un skatīt plašo cilvēci! Tur ir tautas ar varenu vēsturi un diženiem tēliem un arī domu bezgalība. Lija, ir neiespējami gleznot rūķīšus, bezidejas studijas, un tad arī nevaru turēt līdzi tam kursam, kas šeit ir, un šinī pašā Rīgas pilsētā – pilsētā, kura man bijusi sveša pamāte no pašas manas bērnības. Tātad – atpakaļ! Vai nu uz to pašu Liepāju, vai atpakaļ uz Pēterburgu. Bet ir viens liesmojošs un ērkšķains, bet arī gadījumā – slavas ceļš, tas ir uz –Ameriku [..] To teikšu, ka, aizbraucot no Rīgas, no šī Rīgas tuksneša, man nav ko tur nožēlot un šī aizbraukšana no viņas man viegla. Es saku – tuksnesis, jā gan, tāds vien tik ir, neskatoties, ka tur ir paziņas un pat draugi.” |
|