|
Jul. 27th, 2018|07:44 pm |
Kaŗa klausība
Cilvēki, kas ir intelliģentāki par mani, būtu jau bez liekas pētīšanas sapratuši, ka kopš senlatviešu laikiem mēs esam krietni vien modernizējušies. Mani sīkie pētījumi to arī pa pilnam pierāda. Ņemsim, piemēram, iesaukšanas kārtību. Senlatvieši bija dūšīgi karotāji, par to nav šaubu. Taču veids, kā senlatvietis tika iesaukts, bija gluži antīks. Tagad iesaucamais saņem glītu kartīti, kas sākas ar tīro angļu vārdiņu: „Greetings ...” Senlatvieši ar kartītēm nestrādāja, bet šim nolūkam lietoja putnu, ko sauc par zīli vai zīlīti. Ka tas tā, to liecina pantiņš: Aši, aši, zīle dzied, brāļa staļļa pakaļā, Ej, māsiņa, lūkoties, kādu vēsti zīle nes. Zīle nesa tādu vēsti: būs brāļam kaŗā jāt.”
No šī fakta izriet vairākas konsekvences, ko gribu šeit īsumā apskatīt.
1) Mobilizācijas gadījumos vajadzēja ārprātīgu kvantumu zīļu, bet folklorā nav atrodams, ka šādi kvantumi būtu bijuši pieietami.
2) Nav bijis nekāda legāla veida panākt atlikšanu kaŗadienesta izpildīšanai, kā to praktizē tagad. Grūti iedomāties, ka kāds būtu varējis sūdzēties augstākām instancēm: viņa durvju priekšā dziedājusi zīle. Tie senlatvieši, kas citādi nav gribējuši kaŗot, tāpēc kaŗojuši ar zīlēm, un jāpieņem, ka daža varonīga zīle kritusi, dienesta pienākumus izpildot. Par to gan nekādu rakstītu atzīmju nav, un es šo faktu negribu publicēt, jo te kā nekā iesaukšanas pavēstes piegādā pastnieki... Grūti gan apšaubīt to, ka šai sakarā cēlies pāris pazīstamu sakāmvārdu, kam pirms maniem pētījumiem pierakstīja pavisam citas nozīmes. Iedomāsimies šādu skatu: vīrs, blondiem matiem un zilām acīm, sēž pie galda un raksta. Te apstāšos, lai jau iepriekš atspēkotu cien. lasītāju iebildumus par to, ka senlatvieši neprata rakstīt. Mani pētījumi pierāda, ka rakstīt prašanas māksla bijusi tik augsti attīstīta, ka viņiem bijuši pat krāsaini zīmuļi. To, manuprāt, neapšaubāmi pierāda pantiņš: raksti zilu vai sarkan’. Tātad: vīrs, blondiem matiem un zilām acīm, sēž pie galda un raksta. Viņam ir svarīgi iemesli negribēšanai iet kaŗa klausībā. Viņam, proti, ir viena no apvidus sekmīgākajām trejdekšņu audzētavām, un bez trejdekšņiem nav iespējams neviens senlatviešu kaŗa orķestris. Taču iesaukšanas pavēstes ir sākušas pienākt, un vīrs savā izmisumā nav atradis neviena, kas saprastu, ka, viņu iesaucot, panīktu trejdekšņu rūpniecība un līdz ar to latviešu mūzika. Tā viņš abu šo svarīgo iestādījumu aizstāvēšanu ir ņēmis savās rokās. Faktiski vīra zilās acis ir gandrīz sarkanas, jo viņš visu nedēļu ir uzmanījis, lai kāda zīle nepienestu pavēsti, un bez vilcināšanās šāvis virsū tām, kas to mēģinājušas. Tāpēc visa staļļa pakaļa piemētāta pamestām pavēstīm, un uz zemes atrodama arī daža zīles spalviņa. (Es pētīdams iesaucos: Hamlet, tavs mūžs bija gaišs, salīdzinot ar to, ko izcieta senlatviešu trejdekšņu audzētāji!) Un tagad vīram ir diezgan. Viņš raksta plakātus, ko piesist mežā pie kokiem zīlēm par brīdinājumu. Un šis goda vīrs taču nerakstīs nekā asa vai tieša. Viņš nerakstīs piem.: nāvi zīlēm! vai: 350 olekšu apkārtnē zīlēm ieeja aizliegta. Nē, šis vīrs rakstīs aplinku, lai tikai zīles saprastu viņa nolūkus un dzelzs gribu. Un tā, pagaŗāku zīles spalvu tintē mērcis, viņš velk vēsturiskos vārdus: labāk zīle rokā nekā mednis kokā! Lūk, bruņnieciska un skaidra doma! Bet vīrs arī zina, ka varonīgas zīles var viņa brīdinājumu neievērot. Tāpēc, piekāris pilnu birzi ar plakātiem, viņš atsāk bultu drāšanu. Un te viņa māsiņa, kas, kaŗā aizejot, būtu jāatstāj šūpulī, teic otrus vēsturiskus un šim brīdim tik piemērotus vārdus: zīle vēl mežā, iesmu jau drāž!
3) Tālāk, pavasaŗos bieži iesaukšanas izdarītas nepareizi vai nemaz, jo šai laikā jebkāda rēķināšanās ar zīlēm bijusi neiespējama. To secinu no parunas: katrs putns dullns pavasarī! Lai izbēgtu šai nepatīkamajai patiesībai, pavasaŗos ierīkoja tā saucamos Jurģus, t.i. darbinieku atlaišanas laiku. Tad visi ceļi bija tik pilni gājēju, ka jebkāda kaŗa darbība bija neiespējama. Šo manu hipotēzi pierāda tas, ka amerikāņi, būdami mūžīgās bailēs no kaŗa, savus darbiniekus atlaiž pastāvīgi. Tāpat jāpaskaidro, ka par „gājējiem” senlatviešus sauca tāpēc, ka viņiem bija samērā „knapi” ar braucamajiem rīkiem. Vārds „gājējs” pamazām izzūd no latviešu valodas, bet Amerikā tas aizliegts ar auto strādnieku ūnijas neapgāžamo rīkojumu.
4) Domājams, ka daži senlatvieši mēģinājuši zīlēm pielabināties, lai tā izvairītos no kaŗa klausības. Šis paradums tā iesakņojies, ka vēl mūsu laikos ir cilvēki, kas mēģina zīles piekukuļot ar speķa gabaliņiem un iet savos glaimos tik tālu, ka sauc šo putniņu par speķa zīlīti.
(c) Jaunā Gaita nr. 7, 1957. g. januārī, februārī |
|