|
Dec. 27th, 2017|11:47 pm |
Izmisīgais sindroms, es droši vien nemaz nepatīku, es droši vien kaut ko izdarīju nepareizi, vai kā visi tagad padomāja, vai kā visi ņirdza par mani.
Un tad divi modernie latvieši satiekas. Ak, kā gan viņi satiekas, tas tik ir varens skats! Ņurcās pa stūriem, nespēj pieiet klāt, nespēj pateikt skaļāku vārdu. Lai nebūtu pavisam skumji, teiksim tā, viņi vienkārši sagadījās tuvumā, varbūt stūrī bija kāds vienojošs elements, puķpods ar palmu aiz kura aizlīst. Nervozi klusējot abi sūca savu alu. Sākumā grūti norīt un tad jau atkal pārāk strauji lieliem malkiem. Izdzēra un aizgāja mājās justies drūmi.
Vai arī caur paziņām. Pastāvēja blakus, paklausījās, māja ar galvu. Izspieda kādu teikumu un nobijās paši no savas balss. Praktiski visi nobijās, klusēja un skatījās, gaidīja, kas tik nu būs vai teikums neatsitīsies ar skaļu troksni pret grīdu un vai savā neveiklajā smagumā nesaspiedīs kādu neuzmanīgāk uz priekšu izliktu pēdu. Tavs pirmais un pēdējais teikums šajā sarunā.
Baidīties nevajag, nē, baidīties nevajag. Tu jau tikai nevienam nepatiki. Bet tev gan patika kāds, vienalga kāds, ka tik tu viņam patiktu. Un otrādīgāk, pavisam noteikti otrādīgāk. Tu patiktu kādam, tu pavisam noteikti patiktu kādam, ja vien šis kāds no mums būtu nevis kāds, bet kāds cits, nu tāds, kurš saprot un lasa domas, tavas laipnās un klusās, pieklājīgās un mulsās domas, visas tās domas, kuras atnāk par vēlu, visi tie teikumi, kurus eleganti izdomā savās sarunās vēlāk drošībā, savā istabā.
Un vai nav jauki, ka beigu galā šīs domas un šos teikumus tomēr var pierakstīt un izdot grāmatās, mazā kluknuļa lielie piedzīvojumi, tie saucas un iegūst pasaules slavu. |
|