|
Dec. 4th, 2017|11:09 pm |
Pirmais, ko es pamanu ir kā mainās atieksme pret miegu. Tā kā nav vairs laika, kad jāceļas, tad pati sev rekomendēju doties gulēt. Nepierasti. Iespējams nevēlēšanās iet gulēt, jau kopš bērnudārza laikiem bijis protests, par kuru nezināju.
Es nezinu, kas būs vēlāk, Man liekas cilvēka smadzenes nav piemērotas uztvert pārmaiņas ilgtermiņā, tās nemitīgi pielāgojas un pierod. Paies nedēļa un jau es vairs neatcerēšos sīkumos kā bija pirms tam. Es zinu, ka ir lietas, kuras man manā dzīvē ļoti pietrūktu, ja es tās atkal atcerētos. Dažreiz es no tā baidos, ka varētu atcerēties kaut ko vai kādu un mēģināt atgriezties. Tādas iekapsulētas sajūtas, kuras mēdz pārnēsāt mūzika un teksti paš vai kāda cita rakstīti. Bet baidos es ne jau no pašām atmiņām, bet no tā, ka tās ir nokļuvušas tik tālu no šībrīža realitātes. Un lai gan padarīt to atkal reālu ir tas pats kā mēģināt nokļūt Ziemeļkorejā, nemitīgi maldina tas, ka zini kādreiz tas viss taču ir bijis tavs, šī situācija un šī vieta ir pilnīgi piederējusi tev. |
|