|
Nov. 15th, 2017|03:14 pm |
Par cilvēka psiholoģiskajām īpatnībām, jeb pati izdomāju, pati apvainojos. Darbā viens pasākums, kurš varētu izvērsties vai nu par 6 maziem vai vienu lielu notikumu. Es domāju man patīk lielāks tusiņš tāpēc uzņemos iniciatīvu un rakstu visiem epastu, klau, moš saorganizējamies idejas tādas un tādas, bla, bla. Atsaucība ir jā labi, man vienalga pieslēgšos ar naudu, līmenī. Es jau apvainojos, ka tas nenozīmē, ka es gribu viena visu organizēt, stulbie pasīvie latvieši (un tas nekas, ka puse nemaz nav latvieši). Pikta aizeju mājās, vakaros kko bubinu pie sevis. Pēc kāda laika piktums pārgājis aizeju klātienē parunāties, rakstu visiem, ka piesakos uz vienu lietu būtu jauki, ja kāds cits uzņemtos citu sadaļu utt. Un viss notiek. Ir gan idejas, gan piesakās darīt. Secinājums. Pareiza komunikācija ir tik svarīga, ka bail.
Vakar bijām reto rokrakstu nodaļā. Gudra, bet dzīvē vīlusies sieviete stāsta, kā valstij neinteresē tas ar ko viņa nodarbojas, telpu nav finansējuma nav, nodaļa samazināta no 6 uz vienu cilvēku, ierēdņi apsaukājas, ka tas ir okupantu atstāts mantojums, un ko jūs te man prasiet vai ir pieejams grāmatu saraksts, ja nav kas to visu dara. Šitā viena grāmata ir miljonu vērta… visa kolekcija vispār, un labi reizi gadā tik kāds atnāk. Telpas, protams, nekādas viss iespiests un saspiests.
Es tikmēr klausos un domāju, nez, kāpēc viss šitais nav LNB, kur arī ir reto grāmatu kolekcija. Ka tik nav tā ka tur vnk neatrastos vieta vēl vienai nodaļas vadītājai. Ka tik nav tā, ka tas ir sarežģīti, jo tas nozīmētu institūciju sadarbību, bet negrib ne sadarboties ne apvienoties nevispār kkādas izmaiņas. Kāpēc man rodas sajūta, ka šis cilvēks vispār negrib, lai kkādi studenti (jo tie jau pēc noklusējuma ir debīli) nāk paskatīties, kas te glabājas un, ka viņas viedoklis ir vienīgais pareizais. Bet zināt, jau protams es to nezinu. |
|