|
Nov. 8th, 2017|11:38 pm |
ir bijis vajadzīgs pavecot, lai atgūtu relatīvo apmierinātību strādājot, un tajā ir liela tiesa pazemības un cieņas pret laiku, kas tiek veltīts pašam procesam. plūstoša kustību virkne galvā un ķermenī. šodien es visu rīta cēlienu veltīju tam, lai pēcpusdienā atgriežoties pie iesāktā konstatētu, ka tas ir bijis darīts pilnīgi veltīgi. tāda savāda sajūta saprotot, ka viss rezultāts ir pazudis. pirmā doma ir instinktīvs jautājums vai man dusmoties. padomā un saproti, ka, nē, kāpēc gan. jo tas neko ļaunu nav izdarījis. nujā, protams, man ir jūra darbu, kuri gaida savu kārtu, bet tas viss ir salikts tik laicīgi un ierēķinot šādas nobīdes no plāna, ka savā ziņā tam pat ir vajadzējis notikt. jo šoreiz darīšana būs atkārtojums, iešana pa jau staigātu taku. aicinājums atkal un atkal kaut kur doties ar savu ķermeni un prātu līdz galu galā patiesi iepatīkas gan šis ķermenis, gan prāts.
Atgādina zīmēšanu, kuras laikā es arī atceros cik ļoti tomēr man patīk cilvēka ķermenis, un tam galīgi nav jābūt skaistam, man patīk arī tās detaļas kuras ir novirzītas no normas, vai rāda to, kā dzīve liek tam lēnām pārveidoties un tuvoties savam sabrukumam.
Atgādina izsalkuma un saņemšanas sajūtu, kura mijas, runājoties ar cilvēkiem. Vakar žēlojos cik vienā lietā jūtos nepārliecināta un domāju varbūt nedarīt. Atbilde bija enerģiski un viss kopā. "Tā... Kas man tagad jādara? Jāuzmundrina? Jāatbalsta? Vai mums jāsāk domāt kas cits?" Gribējās teikt, ka no šādiem jautājumiem vien jau man palika labāk.
Tad vēl kāds cits, man bija atnesis pāris lietas gleznošanai. Iegāju telpā un tur nu tas viss stāvēja smuki salikts uz manas somas: "Atnesu lai vari paķēpāties, neiesi taču pirkt."
Cilvēki, kuri prot nepiespiesti dot laikam tomēr ir skaistākie cilvēki pasaulē. Un es ļoti ceru no viņiem iemācīties abus, gan dot, gan ņemt. Ar ņemšanu man ir problēmas, tur es esmu izvēlīga, es negribu būt izrādījusies ne netīšām nopirkusi, ne atņēmusi. Ar došanu par laimi iet vieglāk. |
|