nu, stāvoklis ir apmēram tāds, ka visi uz mani skatās tādiem kā norūpējušamies, kā žēlastības vai vienkārši žēluma pilniem skatieniem un reizi pa reizei apvaicājas, ko tad es tagad darīšu (nu, es te domāju tos, kas ar mani vēl runā), bet es līdz pusdienlaikam daru TO, tad dzeru kafiju, tad braucu ārā un vispār kkad pēcpusdienā tikai esmu te. ā, un teksts ir apmēram tāds, ka es esmu nenormāli aiņemta un man ir visu laiku kkādas mežonīgas tikšanās.

visu savu apzinīgo mūžu veltīt sakarību meklēšanai starp saviem iniciāļiem un vispārpieņemtiem saīsinājumiem nav slikti, tas tikai ir nožēlojami. pēc vienpadsmitās klases vidus kļūt par gotu arī nav slikti, tas tikai ir vēl nožēlojamāk.
tā nevairojas prieks un vairojas nožēlojamība un lielais nožēlojamības klucis tikai aug arvien lielāks un lielāks un lēnītēm tuvina lielo NEKO.