Un tā es ņēmu un pazaudēju vārdu "apliecība". Tagad es jau pilnīgi istinktīvi saku "apļeciba". Un vienmēr. Tādos gadījumos kā:"Parādi apļecibu!" vai "Tev smuka apļeciba!" tas vēl nebūtu nekas, bet ja nu teiksim kādreiz gadās, ka ir jāapspriež kādi reliģiska rakstura jautājumi un es ņemu un pasaku, teiksim "ticības apļeciba", vot tad gan būtu skāde.