spams
09 Marts 2006 @ 17:22
mēs  
Ziniet, kamēr viņi vēl nebija nogalinājuši nevienu tik tuvu, es varēju samierināties, varēju vēl sēdēt te, istabā pie sava galda un klusiņām vīstīt mazās dūrītes, bubināt zem deguna un zīmēt sīciņos plāniņus, niecīgās uzbrukumu shēmiņas, tagad vajaga sist, aiziet un nosist kādu no tiem trulajiem vienkārši sirdsmieram.
 
 
spams
09 Marts 2006 @ 18:08
 
Bet tu jau esi blakus. Parasti. Vienmēr.