"Es esmu ieguldījis zināmus līdzekļus tavā audzināšanā, tā, ka tu turpmāk nevarēsivis izvēlēties ko vēlies, bet gan to, ko ES tev atļaušu." ar piebildi no klātesošajiem:"Un vispār tev jau ļauj tur braukt zīmēt pa 6dienām teiksim, tā, ka tavas vēlmes vispār ctiek arī respektētas."

"Es vispār esmu samaksājis, ja, tā, ka tu darīsi, to, ko es tev atļaušu, ja, un vispār priecējies, ja es tev kaut ko vispār atļauju, ja."

Vai man būtu jācenšas kādu saprast? Vai tev būtu jāpūlas iedziļināties kādu tev nezināmu notikumu vai apstākļu cēloņos un sekās? Vai mums ir tiesības iejaukties vienam otrā uz aizdomu pamata vai vienkārši tā pat? Vai man ir jāmaina kaut kas sevī tikai tāpēc, ka kāds neietilpst manā izpratnes/uztveres laukā ar visiem saviem debilajiem pribambasiem? Vai tā nav vardarbība, kad tu vari izdzīvot vienīgi ļaujoties lai tevī kāds ienāk un iziet, iekšā un ārā, turp un atpakaļ? Vai tā nav visatļautība, kad ikviens drīkt mūsos kaut ko atstāt? Vai man ir tīnīšu depresijas? Vai es esmu tīnītis? Vai tā ir bezspēcība šobrīd? Vai padošanās?