Šorīt mani pamodināja cilvēki, kurus neieredzu tonī, ko neieredzu un pavēlēja darīt to, ko nepavisam neieredzu, tāpēc, ka pēcpusdienā bija paredzēta kārtējā no tām lietām, ko ļoti neieredzu, pie tam vēl veidā, kuru neizsakāmi neieredzu. Drusku paraudāju. Sākumā drusku, tad uznāca vispār histēja. Ļoti sāpēja vēders. Izpīpēju, bet tas kaukā nepalīdzēja. Paguru. Nomazgāju traukus, aizgāju prom, mēģināju zīmēt, nekas nesanāca, nosala rokas, pa to laiku izpīpēju vēl, atvilkos atpaļ, bija jau sācies. Notika viss daudzmaz kā parasti - atnāca, ieraudzīja, izdarīja to, notinās. Paiku gan atveda vispār ūberisku, un pie tam vēl tā, ka ne pa knapam. Vēl bijām slidot. Pa tumsu, uz daugavas ledus. Es vispār slidot nemāku, sešas reizes norāvu uz mutes, ceļi zili, mugura slapja. A garastāvoklis zato uz kādu pusstundu uzlabojās.
Tagad itkā normāli. Domāju. Vispār daudz domāju par sevi. Domāju, varbūt es pārāk maz reflektēju ar sabiedrību. Domāju, varbūt pietrūkst man asuma. Domāju, nē, varbūt vienkārši nemāku stāvēt pareizajā pozā, nu, ziniet ir viena tāda poza (man liekas, to te daudzi pieprot), ideja apmēram, ka vajag nostāties un dirst, dirst nepārtraukti un daudz, bet, galvenais, ja kāds kaut ko prasa, nelikties ne zinis un turpināt dirst, dirst vienvārdsakot, cik tik ir iekšā, un, jo vairāk iekšā, jo, protams, labāk. Nu, labi, kur es paliku?...(Ā)...Domāju, varbūt ir tā, ka es dzeru tēju ar nepareizajiem cilvēkiem. Domāju, varbūt otrādi. Otrādi domāju varbūt nedzeru ar pareizajiem. Domāju, a kā to vispār var zināt? Domāju, man taču ir labi ar ko dzeru, tātad, nav tur tā lieta, tātad ir citur. Domāju, varbūt visu kaut kā vēl varētu vērst par labu, ja vien rīt neviens netīšām garāmejot, vienkārši gribot palīdzēt, vai vienkārši netīšām, savā stulbumā neatdauzītu man nieres, neatskaldītu ar seju flīzēs, nepieslēgtu ar rokudzelžiem pie radiatora teiksim, neaplietu ar ūdeni, nesabāztu katrā nāsī pa vadam, vienā sakano, otrā melno, nepieslēgtu strāvai un ik pa brītiņam nepalielielinātu jaudu, tad nepaskatītos acīs un nenoteiktu: "Tāda ir dzīve." Jā, varbūt tad es varētu. Domāju, ka jā.
Tikko uzzināju, ka rīt būs atkal tas. Beidzu domāt. Bļe apnicis. Dodos.