Nāk rudentiņis, ziema gan nebūs. Atgriezos no laukiem. Kā jau svētdienas vakaram pienākās. Nē, es tur nebiju visu iepriekšējo mēnesi. Lai, kā arī es to vēlētos.
Atvaļinājums biedzās jau pirms nedēļas, tā kā paspēju apviļāties iekšējā kopprodukta celšanas mērcītē, un atkal aizbēgt uz meža mājām pie sēnēm (kuras jau ienākušas sētā). Tur, pēc piektdienas negaisiem un ūdeņiem viss mežš ūdenī. Vecdorvalks pārrāvis mežā ceļu. Upe arī līdz ūkai pilna.
Vispār es brīnos, ka tā arī vēl neesmu ielicis kautkādu atskaiti par zivceļojumu uz Lapzemi. Varbūt līdz galam tā arī nēesmu vēl apjēdzis. Visbrucinošākais bija ierasties tiešā taciņā uz
fetsivālu, kurā jāuzstājās. Ik pa brīdim bija jātgādina sev, kur atrodos un ko daru. Jo galvā vēl tundra un akmeņi uz kuriem sēž
Ravgga un dzied rīklesdziesmas. Un sēž vēl joprojām, tikai blakus vēl piesēdis Sūnu vecītis un slapjš krupis.
Rīt jāiet tas
Rolšteina brīnums klausīties. Skatīties es netaisos, jo man no sendienām kretinē tas teatrālis.