Katru rītu dodoties uz darbu nevar pat iedomāties, kā izvērtīsies diena. Brīžiem rīti vienkārši ir kā pastaiga pa piesnigušu mežu, kur aiz katra koka un krūma ir pa mazam noslēpumam, kas tev atklājas un nes prieku. Brīžiem atkal domās satrakojas un aizbrāžas dzīlēs tumšajās, kur mīt tas, ko nevajag laist laukā... Tad cenšos noslēgties no cilvēkiem, nevietā izteikts vārds spēj nodarīt lielu ļaunumu...

Sākas esot ceļā uz "nelielo līkumu" un sarunāšanos ar ciet miegošu dūdiņu...
Pāris stundas miega un dodos atkal ceļā. Mežš sauc. Šoreiz esmu mierīgs un asinis nealkstu, atļauju, lai stirniņa aizskrien savu ceļu... Itkā ne-speciāli, bet klusībā priecājos, ka tā sanāca. ;)

Pāris uzmundrinājuma pilni teikumi un lēnām atgriežos pie vecajām vērtībām. Pietiek dusmoties un trakot to lietu dēļ, ko manis spēkos nav mainīt. Kam jānotiek, tas notiksies...
PALDIES par atbalstu...

Nez kapēc šodien esmu kļuvis tik sasodīti nikns uz visiem un visu, ka negribas runāt pat ar vistuvākajiem... Spītīgi klusēju, ko pamana arī pārējie, bet darīt neko nedara, paša bezspēcība un nolemtība par visu. Neesmu vairs tas pats, kas iepriekš. Pārkāpju savu pārliecību un eju pāri ielai pie sarkanā neskatoties brauc vai nebrauc mašīna...

Esmu Ne tājā vietā un Ne tajā laikā...

Kārtējais vakars, kad spēlējam voli, bet nav miera man. Pa galvu šaudās trakulīgas domas. Mest pie malas šo visu projektu, kas vairāk sāpes nekā prieku sagādā un kur labvēlīga iznākuma varbūtība ir ļoti maza vai arī turpināt turēties līdzās, ja nu tomēr... Pamest kaut kā žēl un vnk neceļas roka to darīt, bet ilgi tā sevi mocīt arī nav prāta darbs. Sadarīšu kādas muļķības, ko pēc tam pats nožēlošu un citi nesapratīs. Tik stulbā situācijā sen nav būts. Jāturpina domāt, varbūt kas labs sadomājas.

Pašlaik vienīgā dūdiņa, kas mani ievēro - ir Medību dieviete Diāna , kas sūta savus pieskatāmos dzīvniekus gandrīz drošā nāvē zem manām lodēm... Krietns pulciņš dzīvnieku vēl tagad skraidītu pa mežu un priecētu acis, ja vien kāds būtu...

6-dien jādodas atkal uz mežu... Zaudēšu vēl krikumiņu no sevis, bet vismaz galvā nebūs muļķīgās domas.

Garastāvoklis:: Gruzonsss

Tēvs saorganizēja tādas divas nopietnas kokmateriālu kaudzes, tad nu lai nesabojātos tika nolemts dēlīšus sakraut pa kaudzītēm zem jumta. Sākām 6-dienas rītā ar normālajām spārītēm un brusītēm. Jautrībās piedalījās praktiski visa bračku banda. Kad iestājās besis staipot dēļus paņēmu un atsvaidzināju savas zāģēšanas iemaņas ar Husqavarna motorzāģīti. Teikšu godīgi - ar tādu rīkojoties sajūti spēku :)
Tā ķerot pavasara saules starus un rukājot melnās miesās noplosijāmuies līdz 7-iem vakarā, kad ienācās piedāvājums aizplēst uz Jelgavas pusi pašaut bebrus. Domāts darīts. Salecam Jettmobīlī un plēšam pie vietējā mežziņa pieteikties uz medībām. Paceļam secinu, ka pirmo reizi šogad stūrēju mašīnu pa šitādām bedrēm. Maršruts: Ķemeri-Kalnciems-Klīve. Viss ceļš izņemot Ventspils šosejas posmu tādos āliņģos, ka īsti nevar saprast raut riņķii vai gāzt uz pilnu gāzi pāri... Uz Liepājas šosejas vispār reālākās bedres izveidojušās ceļā. Nepaveiksies un ietrāpīsi, bez riteņa ka nieks paliksi.
Tā nu pamedījāmies, bebrus redzēju, bet šamējie viltnieki pa pretējo kanāla pusi tusēja un nebija pat vērts tos šaut, ja nevar dabūt rokā nelecot ūdenī.
7-dien turpinam ierasto dēļu kraušanas tusiņu. Rokas jau pastiepušās par kādiem ceņiem 3 garākas un sāk iestāties besis. Apspriežam gaterī strādājošo priekšrocības, bet neko citu kā darbs svaigā darbā ar koku un fiziskas aktivitātes neizdomājam :) Tad vakarā pirtiņa un tad jau pirmdiena arī klāt...

Kārtējais trešdienas vakars ar kolēģiem, kas rubī voli. Kopā esam 9 cilvēki. Lindax gaužas, ka esam parāk daudz un grūti spēlēt. Citi atkal ka par maz, lai rixtīgi uzrautu. A man gandrīz PO galvenais, lai ir vismaz 8 cilvēki, jo tad normāli var sadalīties un uzraut. Šoreiz no X-meniem ir 5 gabali. Divi liepājnieki, es, Lindax un uz iepirkšanos kārā būtne arī :)
Sākums izvērtās jau pavisam graujoš, jo iesildoties viens džekiņš tā nopietnāk uzšķīla pa bumbu ar kāju un pamanijos tai ceļā pabāzt galvu... Tīri labi atrāvos, bet par laimi pat zupa no deguna nesāka tecēt. Tas tomēr priecēja. Geims gāja tīri līdzīgi, pāris reizes izdevās pat kaut kas līdzīgs gremdei :) Funny... IR oks. Izdevās daži smuki izvilcieni, kad izķeksēji gandrīz zudušas bumbas, bet daudz arī noraku, jo kaut kā negāja ar servju uzcelšanu. Trāpīju ar vienu roku un bumba aizlidoja tālēs zilajās un zāles malu.
Kopumā izrāvām kādus 6 setus. Nākamais pārsteigums bija ģērbtuvēs, kad pēc dušiņas montēju virsū botiņas un sāk zvanīt telefons!@! Ibio es vienkārši mēms, jo tipa nevienam tā kā nevajadzēja zvanīt... Skatos ha, Lindax interesējas, kas notiekas un vai došos centra virzienā... Kool, izrādās viens no kolēģiem ir ar savu auto un paķers džus no mums līdz centram. Pa ceļam painteresējos cik tad ilgi šamējais spēlē un tā pieklājības pēc uzturu sarunu. Čoms parauj mani līdz Kalnciema krustam, pateicis lielo paldies šķiramies un dodos uz mājām skatīties tālāk Prison Break :)

Mūzika: BoomFunks MCs - Freestyler

Tā nu sanāca, ka VMD (Valsts meža dienests) sadomāja pagarināt bebru medību sezonu par vienu mēnesi. Kaimiņš Andžejs sakūdīja Ivi doties uz medībām un es ar pieteicos kompānijas pēc līdz. Biki jau nopūkojos, jo sezona tā kā jau bija noslēgta un šaujamie ieziemoti. Ehhh piekāš viss. Fiksi saģērbjos, paķeru nazi, bisi, pāris „pačas” un bateriju, lai no karjerām laukā tiktu. Laiciņš, protams, kā pēc pasūtījuma, spēcīgs vējš un brīžiem lietus. Salecam Andžeja Ņivā un braucam.
Līdz mežam pa šoseju tiekam ātri, bet pa mežu nākas biki iespringt, jo zeme sākusi atkust un mašīna grimst nopietni iekšā milzīgajās lāmās. Pēc 10 min laušanās cauri dubļiem nokļūstam pie karjerām un sadalāmies kurš uz kuru pusi dosies tos bebrus lūkoties. Man tiek iedalīta vieta pie bebru būdas, kur no karjeras iztek grāvis. Lēnā solī aizčāpoju līdz vietai un sakārtojis āķi sāku gaidīt. Laiciņš vienkārši smuks. Brāzmains vējš ar sīku lietu, kas nežēlīgi kapā pa seju. Paveicās, ka visu laiku nēsāju līdzi cimdus un jakai ir kapuce. Tā stāvot zem lietus, kurš patīkami pakšķina visapkārt un vējā krakšķošiem bebru aizgrauztiem kokiem ir laiks padomāt par to, kas un kā notiekas. No bebriem ne miņas, bet par viņu klātbūtni liecina nomizotie koku gabali, kas iesaluši karjeras vidū, aptuveni gadu veca dambis uz grāvja un aizgrauztie koki visapkārt. Tā nu es stāvu, paiet pirmā stunda.... Karjerā, kas atrodas nedaudz tālāk uz ledus graciozi nolaižas dzērvju pāris un raidot skanīgus kliedzienus pavēsta pārējiem saviem sugas brāļiem, ka ir atlidojušas. Viņām no otras milzīgā klajuma puses atsaucas citas dzērves. Incanti tomēr tā pastāvēt un paskatīties, kas notiekas apkārt. Vēl pēc pusstundas atskan šāviens, bet tas bij tik negaidītc, ka pat nespēju noteikt no kuras puses tas nāca. Nekas tad jau uzzinās. Turpinu stāvēt pie sava grāvja un skatīties tumšajā H2O, vai nemana kādu kustību. Nekaaaa 
Tad nu turpinu domāt par dzīvi un citas interesantas lietas pārtīt galvā. Te pēkšņi pamanu kustību ūdenī, bet sasodītais bebrs ir tik veikls, ka pagūst nogriezties grāvja attekā pirms pagūstu notēmēt un izšaut. Nekas, gan jau peldēs atpakaļ. Nepaiet ne piecas min. kā redzu, ka šamējais jau pa atteku peld manā virzienā. Notēmēju un spiežu mēlīti. Norīb šāviens, ilgi pie pleca neturētā bise sāpīgi uzdod pa pirkstiem, bet tai vietā kur atradās bebrs tik pašķīst un novirmo ūdens. Fiksi paķeru āķi un dodos skatīt vai nav trāpīts. Ar ķeksi izbagarēju visu atteku, bet nekā. Laikam jau renkuļi izklīda un netrāpīja bebram. Kad šamējais peldēja paguvu aptuveni noteikt, ka tas bija pagājušā gada bebrs-maziņais.
Neko darīt tā arī vairāk nekas tai vakarā tajā grāvī neparādījās. Biedram bij veicies labāk un tas tika pie viena bebra. Tad atceļš mājum un aidā gulēt....

Mūzika: DJ Tiesto - Lethat industry

Diena sākas kā pierast. No rīta noguļu modinātāju, jo kurš tad ceļas 7:20?!? Iekožu brokastis, avīze ar vecajām ziņām biki un tad rīta sakopšanās...
Ap 8:35 dodamies uz stāvietu pēc auto un uz darbiņu ruxāt... Šodien izdomāju nomainīt disku rādžiņā, šeku reku gadījās ķīmiskie brāļi ar Galvanize. Kā man patīk šitie audo audio aksesuāri ar 600 W subu un 2x200 W skandām. Uhhh tāds skanējums un pozitīvā emociju buķete, ka priexs.
Nu tad par to satraukumu iekš biroja. Aizkuļos līdz darbiņam un kopā ar kolēģiem dodos pēc tējas sirojumā. Viss kā standartā: Ēģiptes sarkanā inde + 5 karotes cukura (karote rikhtīgi sīka) un meklēju H2O. Skatos ibio ierastais Venden statīvs skumīgi stāv tukšs. Laižu meklējošu skatu apkārt - sasodīts nevienas ūdens tvertnes naf tuvumā visas tukšas. Sākas neliels burziņš, jo īsti netiekam skaidrībā ko darīt. Pavid viedā doma par ūdens ņemšanu no krāna. Hmm tik pierasts pie Venden bundžām, ka pilnīgi nepierasti tā no krāna ņemt. Tad pa vidam vēl kolēģi padarbojās cenšoties uzpildīt vienu bačoku priekš kafijas automāta. Uz mirkli bija pat tāda stulba sajūta iezagusies, kā tas var būt, ka ūdens nav??? Saku godīgi kaut kā stulbi.
Pārējā diena tādā mierīgā ritmā arī paskrēja.

Mūzika: Drowning Pool - Boodie

Kārtējā tējas sirojuma laikā reāli aplauzāmies. Esmu izstrādājis metodi, kā taisīt tēju bez karotes izmantošanas, bet šai metodei vitāli svarīgs ir rixtīgi karsts H2O. Tad nu šoreiz ūdens sildīšanas procesu vada Konfekšu davalkas jkdze. Viss čiki briki, iemetu tea, cukuru h2o un sāku jau iestrebt, kad Mr. Nirvana#### saka: Eu a tu to ūdeni uzvāriji (domāts ūdens sildīšanas operātorei šajā reidā)???!? Izrādās, ka nē... tikai remdenu no Venden aparāta iepilinājusi :) tāds aplauziens. Drošs, ka atriebjas par to, ka visu laiku jautājam vai nesāp galva pēc vakardienas kodiena, vai neies uzvilkt kādu smēķi un vai uzcienā ar ripām utt.
Pēc tam, kad izdzēru 5/6 no tējas krūzes dibenā tik foršs sīrupiņš bija, ka tik turies.