Nesen kolēģe Lindax pameta ideju par došanos spēlēt voli. Tipa uzņēmums apmaksā zāli, darbinieciņi savācas un uzrauj. Nu oks man jau divreiz nav jāsaka, jo kaut kādas sportiskas aktivitātes bija padomā. Rādītājpirksta trenēšana klikojot peli vairs nenesa to prieku ko agrāk.
Nu ok tad nu ir sarunāts, ka volis sākas 2-dienās pl. 20:00. Kā jau visos nopietnos pasākumos ar uz šamējo ir tā nopietni jāpiesakās caur itin incantu sistēmu. Sūtot replayu uz mailu un tad pēc kaut kādiem x-x-x skriptiem, pakotnēm un kas viņu zin vēl kam rodas saraxsts ar cilvēciņiem, kas pieteikušies. Izdomāts ir oks, jo vari iečekot cik cilvēku piedalās, vai ir pazīstami utt.
Šoreiz izdomāju jau uz darbu braucot paķert līdzi somu ar apģērbu un kedām priekš sportošanas, lai nebūtu jākratās uz Overdaugavu un atpakaļ. Tad nu satiekamies ar kolēģiem sab. pieturā. Un ar autobusu dodamies uz zāli. Braucot uznāca atklāsme, ka neesmu braucis ar sab. autobusu jau gadus 3-s kā minimums. Dīvaini kaut kā. Tiekam līdz zālei, kamēr visi saģērbjas, savelk kedas un iekustina miesas kāds laiciņš paiet, bet ir labs. Uzmontējam tīklu un varam sākt dalīties komandās. Džeki, kas jau veterāni vološanā sāk kaut kā mistiski mainīties spēlētājiem, kā rezultātā sanāk, ka manā komandā ir 6 spēlētāji no kuriem viena daiļā dzimuma pārstāve, bet otrā komandā tikai 5 spēlētāji un veselas divas dūdiņas. Nu neko teikt tāds incants sadalījums.
Lēnām sākam spēlēt. Iesākumā pastīvi visi un te vienam roka paslīd un serve tīklā, cits nav iesilis un augšējās serves neņem. Nu tā lēnām...
Tad jau sāk raisīties spēle, spēlētāji sāk straujāk kustēties un izspēles ar sāk tādas nopietnas palikt. Rēcīgi ir skati, kad divi džeki pilnā čusē metas uz bumbu, pieskrien, paskatās viens uz otru un tā arī neviens neatsit... Ir par ko ierēkt. Es dabūnu komentāru: Re atkal viens pusdienās putru pārēdies, jo gribot uzgremdēt aizšauju bumbu tālēs zilajās, kas beidzas pie zāles sienas esošajā tīklā. Pretinieku komandā rodas incants pamudināšanas vārds: Aizties!!! Tipa domāts tagad jāņem bumba... Tas par godu Lindax jkdzei, kas izliekas biki baidas no apaļā veidojuma, ko sauc par bumbu :) Kam negadās...

Mūzika: Radio skonto :) :)

Biju aizdevies uz Zinību smeltuvi paaugstināt zināšanu līmeni un sanāca dzirdēt šitādu atziņu, ko uzdomājis profesors Rentgens vienā no savām lekcijām laikam:
Studenti, kas runā! Ja jūs uzvestos tik klusi, kā tie studenti, kas tagad guļ, tad iespējams tie studenti, kas klausās varētu arī ko dzirdēt!!! :) Man jau patikās.. ;)

Sezonas noslēgums... Tika sabīdīta ideja aizdoties ciemos pie radiem uz Ērgļu apkaimi, apakšā jau, protams, bija sava doma. Netālu Gaiziņš un vesels bars ar slēpošanas kalniem. Nu ko no rīta dodamies ceļā, pēc pāris stundām jau esam galā. Patusējam ar brālēniem un māsicām, paķeram tos, kas grib arī pamēģināt dēļot līdzi un braucam. Pirmais kalns pa ceļam izrādās Briežukalns. Pirmajā brīdī jau patiešām kalns izliekas domāts īsteniem briežiem... Tā kā dēļošanā piedalījās arī Sco un Jančijs, tad inventāru nācās ņemt nomā. Tie nomas džekiņi bija vienkārši unikāli. Prasu jums inventārs normāls nav nonēsāts, tā, ka no zābaciņiem tikai zoles palikušas? Šamējais atbild – nenēsāju nezinu... Lauki ibio. 44 izmēra zābaki, protams, nebija un nācās ņemt 45. dēli arī iedeva tādu milzeni, ka īsti nevarēju saprast kur viņi tādu izrāvuši. Riktīgi biezs, bet elastīgs, stiprinājumi arī tā aizdomīgi kustējās. Nu neko savācos un devos uz kalnu. Lieku klāt dosonu, skatos pacēlāja biļete jau notrūkusi @#!$ es pat līdz kalna galam netiku, bet šī jau noplīsa...
Sāku palēnām, lai pierastu pie dēļa, pēc pāris nobraucieniem jau sāku skatīties pēc jumpiem. Sco vienu labu atradu. Tad nu smuki iesildoties palēkājām. Paklejojot pa trases kreiso pusi sameklējām vēl vienu nelielu jumpu un kura uzraut... Kādas 30 min padarbojušies nospriežam, ka jāmēģina tikt līdz labajai pusei un ievērtēt, kā māsicām veicas ar dēļošanas pamatu apguvi  Aizlaižam apskatamies – oho ir oks, tiek lejā tīri normāli tikai vēl joprojām bēda ar bremzēšanu... Vairāk 6-dienā nekā ievērības cienīga arī nebija.
7-dien piecēlušies un biki ieēduši ar Sco un Jančiju sākam aizdomīgi skatīties uz netālajiem pakalniem... Jātaisa jumps un jālec, kā nekā ap 40 cm sniegs. Pirmais mēģinājums bija galīgi garām, jo izvēlējāmies stipri par mazu kalnu  No tā pat noslīdēt ar grūtībām varēja. Taisam augšā otro, bet šoreiz izvēlamies lielāko kalnu apkārtnē. AR lāpstām sametam ap 1m augstu jumpu, bet biki neaprēķinājām slīpumu. Šo kļūdu es sapratu pēc pirmā nobrauciena, jo uzbraucot uzmeta tik strauji un augstu gaisā, ko pat es nebiju gaidījis. Rezultātā nolidojis aptuveni 7 m iekūleņoju svaigajā sniegā. Tad nu ar Sco divatā lēkājām un Jančijs fočēja un filmēja. Pēc tam pamainījāmies lomām un es ar iejutos operatora amatā. Sanāca tīri tā neko 
Atziņa – nobrauciens no kalna, kur pirms tevis neviens nav braucis ir vienkārši super. Tas nekas, ka nebija pūderis, bet gan sniegs ar sērsnu. Štrunts par to, bet tas skats, kad esi nobraucis un ir redzama tikai tava sliede..... Yehaaaaaaaa

Mūzika: U2 - Beautiful day

Garastāvoklis:: busy
Mūzika: Skonto... :)

Sēžam 6-dien ar bračonu skatamies TV un domājam, ka šitā jau nav labākā doma, kā pavadīt brīvdienu... Pāris telefona zvani un tiek nolemts doties uz Valmieru. Pa ceļa uz Rīgu notiekas aktīva dalībnieku organizēšana, kā rezultātā kāds uzmet, citu izdomas pierunāt. Savācamies četri kolēģīši no vienas darba vietas... He-he.
Pie kalna nokļūstam ap 21 un sākam. Pēc pāris nobraucieniem ieklīstu snowparkā un saprotu, ka tā ir īstā vieta. Pirmais leciens nav diezko cerīgs, jo ieeju par ātru un pēc smuka lidojuma noveļos. Labais, uzreiz saprotu, kas par vainu. Nākanie mēģinājumi praktiski vis, ja neskaita dažus rāvienus uz mutes pie lejējā jumpa, kurš ir bez nosēdiena. Ir okei, pieslīpēju lemon grabu, ja pacenšas var dabūt gatavu, bet tie lidojumu uhh as ir labais. Sniegs nebija diezko ātrs, plus sākās riktīgs putenis, bet tas viss jau piederas pie lietas. Viena lieta, kas izbesīja bija nolāpietie troses pacēlāji, kamēr iebraucu un pieradu, kā normāli var pieķerties kāds laiciņš pagāja.
Kamēr vēl ir sniegs visiem iesaku aizplēst uz Mosquito prieka parku, tur ir ko darī kā iesācējam, tā profam.

Radās plančiks aizbraukt uz pakalnu padēļot... No sākuma bija doma vilkt uz Valmieras Baiļu kalnu, bet sakarā ar salīdzinoši palielo kompāniju - 7 cilvēki un ilgo taisīšanos sapratām, ka līdz darba laika beigām tik tālu netiksim. Next sarakstā bija Žagars, bet arī līdz tam lai pasnovotu vismaz 2 h netiksim. Nezinu kapēc, bet besī laukā, ka kalni max strādā līdz 1 - iem. Nu kaut vai viens strādātu visu naxti... Tad nu galu galā tika nospriests doties uz Reiņa kalnu.
Aizbraucam un jau sāku ģērbties, kad kā ķieģelis no skaidrām debesīm atjausa nelāga aizdoma, ka zābaciņus snowam ta nepaņēmu, b*** un virkne citu sliktu vārdu... Nācās doties uz nomas punktu. Ieveļos nolieku tiesībiņas un saku snowa čībiņas 44 izmēru. Labs i džekiņš atnes vienu pāri un kamēr vada mani kompī saka lai uzmēru. Apsēžos sāku šņorēt un skatos kaut kas tiem zābakiem naf. Tā nolietoti, ka šņori saturošie stiprinājumi pārrauti un turās tikai dažās vietās. Hmm ar tādiem var sniegu uz ielas šķūrēt, bet ne no kalna gāzt. Palūdzu citu pāri. Paņemu, paskatos hmm itkā šņore vēl kaut cik turās, kaut arī oriģinālās vietā kaut kāds veļas striķis ievērts, bet otra ar lieliem mezgliem, ko kāds gudrinieks sasējis.
Uzrauju kombīti, ķiverīte un cimdi un aiziet uz kalnu. Sāku braukāt, ir okei. Sniegs biki graudains un trase stipri pacieta, bet man PO es tankā :) Iesildoties nodragāju pa lēzenajām vietām, pēc tam jau riktīgi pa smuko pilnā ātrumā ar 'čūskiņu' novelku pa stāvāko vietu... Nu ja tad jau sāk arī pārējie slēpotāji un ivis ar parādās. Kopumā cilvēku uz kalna maz, kādi 15-20 max. Nu mūsu kompānijas viena meitenīte un džeks pirmo reizi pa nopietno uzkāpuši uz slēpēm. Uhhh kā šiem grūti iet. Kritieni un rāvieni uz acss, brīžiem paliek bail skatīties... Ap 24 izdomājam, ka jāpagarina līdz slēgšanai, tobiš vieniem. Aizčāpoju uz nomu prasu cik jāpiķo, lai pagarinātu - izrādās 1 Ls. Kool, par inventāra (zābaku, ja tos tā var nosaukt, jo tikai braucot sāku just cik tie izdiluši un kā berž kājas) nomas pagarināšanu papildus naudiņas pat nepaprasīja :) Žetons par to viņiem. Pēc 24 pārējie slēpotāji nozuda un palika tikai mūsu kompānija. Kopā ar ivi sākām mest aci uz vienīgo jumpu, kas uz trases atradās. Tāds labs, augstumā ap 1 m. Zemējums protams betons un grubuļains, bet ko darīsi. Sākam mēģināt lekt. Pirmā reiz ir ok, bet par lēnu, pēc tam seko kritienu sērija, kurā pamanos atsist rokai īkšķi, HVZ kā to dabūju gatavu :?. Un tad aiziet. Pēdējie pāris lecieni ir okei, ir biki pa lēnu, bet lidojums labs, kaut arī nosēžos pirms zemējuma.
Secinājums, galvenais nebaidīties no jumpa, bet tikai braukt ar ātrumu saprāta robežās, lai jau pēc pirmā leciena nebūtu dakteris Kalniņš jāmeklē :) Pulkstens 1-os elektrība un gaismas tiek izrubītas un dēļošanas reize ir beigusies.
Tālāk seko pārbrauciens uz Rīgas pusi meklējot kādu ēstūzi, bet nav veiksmes un nekas prātīgs pa ceļam naf....
Mājās ap 3-iem un salds miedziņš. Joprojām nesaprotu, kā vienkārši nokrītot nelielā ātrumā uz ceļiem izdevās saskrāpēt vienai kājai to.

Tags: a i d a a a a a a a a
Garastāvoklis:: okay
Mūzika: Darude - Feel The Beat

Varētu teikt pieklājīgi, bet neeee labāk šitā: nočakarējos ar kolegu (kodētais vārds "ZANE") veselu dienu gar vienu draņķa problēmu un nekā :( Dammmm liekas, ka vēl 30 min un būs okz, bet skujiņu.... IBIO. Jāmēģina next raundā (dienā) samočīt.
Vakarā peec zinību iesmelšanas aizdevos uz Olimpiju pameklēt, ko mugurā velkamu. Reserved neko intereses cienīgu neieraudzīju nācās iekāpt Seppalaa. Tur iekrita acee viens džemperītis, to arī paņēmu.

Tags: 2-diena
Mūzika: Darude - Sandstorm

Vienīgie secinājumi, ko varu izdarīt ir šādi: 1) sniegs ir forši 2) dēļot ir kool!!! 3) ar dēli kokā - sāpīgi :) 6-dien un 7-dien devāmies ar biedriem dēļotājiem uz Zaļo kāpu un šļūkājām pa visiem 3-m jumpiem. Bija labi...

Jehāaaaa ir beidzot arī šamējie uz LV atkūlušies (nu labi Maijā būs), bet biļetīti esmu jau iepircis... He-he-heee. Tad jau varēs ievērtēt, ko šamējie spēj rādīt.