Strādājot darbu, kas ietver neklātienes komunikācijas veidošanu ar privātām un juridiskām personām, nevar nepamanīt to, cik ļoti LV kontekstā e-pastu sūtīšana ved tieši iekšā melnajā caurumā, jo tos visi ignorē, bet, kad beidzot izdevies sazvanīt attiecīgo personu, tiek lūgts sūtīt e-pastu, kam seko nervus bendējoša atbildes gaidīšana, kas vien retos gadījumos rezultējas ar atbildi un pārējos gadījumos nozīmē cikla sākšanos no jauna. Ā, un vēl mani nebeidz pārsteigt novēlotas atbildes, kas atnāk pēc vairākām nedēļām un tā īsti vairs nav aktuālas, taču atteikt jau arī nav forši, jo tas atkal čakarētu nākotnes sadarbības iespējas. Vļeh, vārdsakot.

Vakarvakars bija tāds, ka bija jādomā par ilgām, naksnīgām pastaigām un bučošanos parkā, jo tieši ar to man asociējas tādi vakari, kad viss gaiss smaržo pēc degošām un trūdošām lapām un ir tik maigs un dūmakains, ka izpludina ielu un fasāžu apgaismoju visaptverošā maigā zeltā. Ai, rudeņos man vispār vienmēr panesās baigā romaņķika un es staigāju apkārt un galīgi smaidos :D

Pff, nu kas ir ar mani - jau otro reizi semināram izlasu nepareizo tekstu tādēļ, ka neesmu pārbaudījusi, vai no viena autora nav ielikti vairāki raksti, kā, protams, ir -_- Damn, un es jau cerēju, ka šī beidzot būs nedēļa, kad es visus darbus izdarīšu un izdarīšu laikā. Tagad, tā vietā, lai rakstītu refleksijas, jālasa pareizais raksts. Mļe.

Šodien, atskaitot varenu klepu un nelielas iesnas, jau bija tāda diezgan okej sajūta un es jau sadomājos, ka rīt varētu pat uz faķi aiziet. Yeah, right! Apmetu loku pa aptieku un piemājas veikalu, un pusceļā uz mājām nācās piesēst uz soliņa, jo likās, ka citādi blackouts būs neizbēgams. Man šķiet, ka pēdējoreiz šādas sajūtas bija kaut kad sākumskolā un es tiešām ceru, ka pēc šīs reizes tās tik drīz vairs nenāksies piedzīvot. Aptiekāre pastāstīja, ka aptuveni pusei cilvēku šis vīruss gan neizraisot tās trakās temperatūras svārstības, kas ir ļoti good-for-them, bet no otras puses tas nenozīmē, ka šie, staigājot apkārt, jestri neaplipina citus, kas gan nav jauki. Vēl aptiekā bija izpirkti VISI termometri un, tā kā manējais atteicās turpmāk ar mani sadarboties, nu es varu dzīvot liegā neziņā par to, kā šajā ziņā man iet. Ā, un vēl es uzzināju, ka pelašķu tēju var pārdozēt (true story!), ko es silti iesaku nemēģināt, ja vien bonusā visam citam negribas piedzīvot kuņģa sāpes vairāku stundu garumā un ekskluzīvu iespēju turpmākās pāris dienas spēt patērēt tikai mīkstus ēdienus (smoothies FTW!). Nu ja, tā man te iet. Pārejot uz pozitīvākas nots, tā kā visas iepriekšējās dienas es galīgi nevarēju fokusēties lasīšanai un visādām gudrām lietām, tā vietā es binge-watch'oju Ekstrasensu cīņu 14.sezonu, kas bija visnotaļ izklaidējoši un lika justies kind of labi, jo es varēju sev stāstīt, ka tā es atsvaidzinu savu krievu valodu :D

Šī bija patiešām hc nakts. Visu nakti mocījos ar drudzi un paralēli centos nedehidrēties, atrodoties tādā vieglā transa stāvoklī. Esmu atmetusi domu šonedēļ kaut ko izdarīt skolai vai darbam, jo koncentrēties nespēju ne uz ko.

Veeeh, laikam tomēr arī mani tas apkārt klejojošais vīruss būs noķēris. Šodien gan vēl ir tā "vēl īsti nav" sajūta, kad galva ir patīkami pūkaina no vieglās temperatūras, deguns vēl nav atteicies sadarboties un kakla sāpes un aizsmakušu balsi tīri normāli veldzē grandiozi karstas tējas tilpumi. Liekas, ka visu dienu varētu nogulēt. Nez, varbūt tā arī jādara, jo skaidrs, ka nekāda produktivitāte jau nu te neiznāks, tad būtu jauki vismaz darīt visu iespējamo, lai nenoliktos gultā uz nedēļu.
Un tā katru rudeni -_-

Lielā dzīve (un varbūt vecums arī nāk :D) rezultējas tajā, ka pēc vēlajām lekcijām esmu gatava aizmigt autobusā un, pārnākot mājās, pat spožākās spuldzes nepalīdz koncentrēties darbiem. Toties mati šovakar jauki smaržo pēc miglas un vispār ir pilnīgi lielisks rudens. Es nopietni - ejot mājās ieskatījos, ka zem ošiem jau sakritušas prāvas lapu kaudzes un arī ar bērziem jau notiek kas līdzīgs.