Tā kā man te iet diezgan traki un saspringti, pēdējās dienās vakaros uzlieku foniņā fonda Viegli koncertierakstu "Vakars. Pietura. Jasmīns." un tiešām paliek tā viegli un mierpilni.

Nē nē, tā eseju rakstīšana ne-sesijā nekam neder. Visi tekošie darbi iekavējušies, miega režīms galīgi sačakarēts, jo ar darba darbiem galā jātiek obligāti, eseja iesniegta ar novēlošanos + vēl liekas galīgi samocīta (nu, nav jau tik traki patiesībā noteikti, bet pats tapšanas proces vienkārši neļauj to nekā citādi uztvert). Vispār vļeh. Darbu pāri galvai, gribu iet garpastaigā, jo liekas, ka ķermenis "sēžu pie kompja" pozu sāk pieņemt kā standarta pozu, kas vispār ir šausmīgi. Naivi ceru, ka varbūt nākamais semestris tiešām būs brīvāks un varēšu atļauties izbraukāt uz kādu peldbaseinu, jo es ļoti labprāt gribētu atkal peldēt. Patiesībā es šobrīd labprāt gribētu darīt gandrīz jebko, kas nav sēdēšana un lietu lasīšana un rakstīšana. Tāpat es gribētu, kaut tuvākajā nākotnē pienāktu brīdis, kad varētu bez sirdsapziņas pārmetumiem gulēt vairāk par 5 stundām, jo gulēt arī ir sasodīti jauki.

Ha, sadzēros šņabi,saklausījos Bērnības Miliciju koncertā un atsitās baigās mazpadsmit gadu sajūtas. Pēc tam, izbaudot steigšanās uz pēdējiem transportiem krāšņumu, pa ceļam 2 cilvēki novēlēja labu vakaru, kas tobrīd likās kā pati pašsaprotamākā lieta, kas varētu notikt. Patīk šādi negaidīti pārsteidzoši un mazliet burvīgi vakari ^_^

Ārprāts, kā akmens no sirds novēlās, kad pasniedzēja pateica, ka mana maģistra darba ideja ir forša ^_^ Uzreiz ātrāk gribas parunāties arī ar potenciālo darba vadītāju. Turu īkšķus, lai arī tur viss labi izdotos. Un vēl man no nākamās nedēļas būs pilnīgi legit darbs savā profesijā, par ko vispār esmu gatava lekt pa gaisu :D Līdz tam jāuzraksta daži atlikušie skolas parādi, lai naktīs var beidzot mierīgi gulēt. Bet vispār - fuck me! - šis ir vareni!

Nezinu kāpēc, bet šajā semestrī man ļoti besī un ir grūti saņemties rakstīt visādus iespaidu rakstus par tekstiem. Būtu forši, ja varētu iztikt ar lietu izrunāšanu klātienē, diskusiju formā. Moš tas vienkārši tādēļ, ka sociālā dzīve atkal liegi mirst un ir apnicis, ka tā notiek.

Jā, es tikko tā parēķināju, ka iet devītais gads, kopš tā ir, kopš ir traki mācību grafiki, kopš visi draugi ir katrs savā skolā un darbā, kopš satikšanās ar mīļcilvēkiem jāplāno vismaz mēnesi iepriekš un jātur īkšķi, lai neuzkristu neatliekamu darbu kaudze. Diezgan traki tā.

Biju sasniegusi to brīdi, kad iepriekšējās mīļās smaržas gandrīz izlietotas (man vienmēr patīk paturēt nelielu daudzumu īpašiem gadījumiem un, ja nu vienkārši gribas tās atkal sajust), pasūtīju jaunas un citādas. Šodien tās pienāca un ir instant love. Es pat neesmu droša, vai tas ir tas, kā gribu smaržot, bet tiklīdz tās uzpūtu, man pāri brāzās vesela skaistu atmiņu jūra un tagad, kad vien nejauši sajūtu to smaržu, uzreiz pārņem mājīga sajūta un ir galīgi jāsmaida. Kopumā tā ir MANU Ziemassvētku smarža.

Laukos, kur parasti ar ģimeni kopā pavadām Ziemassvētkus, ir vecs ādas koferis, pilns ar svecītēm, bumbuļiem, zvaniņiem, eņģeļmatiem. Ilgu laiku koferī glabājās arī padomju laiku slēpju vasks, ar kura smaržu pievilkusies auduma odere. Un jā, tās smaržas smaržo kā brīdis, kad, pie svaigi no āra ienestas eglītes, blakus istabā gatavojoties cepetim, smaržojot ķimenēm un iekurtajai malkas maizes krāsnij, tiek atvērts Ziemassvētku koferis. Un ir vēl arī citas atmiņas, par ko šīs smaržas man atgādina, visas no bērnības un visas tik sasodīti īpašas. Jā, tās smaržas vedina ļauties maigam sentimentam, kas nav tīri priecīgs, bet kas ir daļa no manis un kas atgādina par tik ļoti daudz ko.

Parasti man patīk smaržas, kuras pārsteidz ar kaut ko neparastu un nebijušu. Šīs smaržas mani pārsteidza ar to, cik tuvas un pazīstamas tās ir. Tās ir kā brīdis, kad tu satiec sen neredzētu un mīļu cilvēku un, apskaujot viņu, sajūti to ļoti pazīstamo un sen nejusto Viņa smaržu. Sajust tās ir kā apskaut sevi no sen pagājuša laika.

Strādājot darbu, kas ietver neklātienes komunikācijas veidošanu ar privātām un juridiskām personām, nevar nepamanīt to, cik ļoti LV kontekstā e-pastu sūtīšana ved tieši iekšā melnajā caurumā, jo tos visi ignorē, bet, kad beidzot izdevies sazvanīt attiecīgo personu, tiek lūgts sūtīt e-pastu, kam seko nervus bendējoša atbildes gaidīšana, kas vien retos gadījumos rezultējas ar atbildi un pārējos gadījumos nozīmē cikla sākšanos no jauna. Ā, un vēl mani nebeidz pārsteigt novēlotas atbildes, kas atnāk pēc vairākām nedēļām un tā īsti vairs nav aktuālas, taču atteikt jau arī nav forši, jo tas atkal čakarētu nākotnes sadarbības iespējas. Vļeh, vārdsakot.