Fuck! Es totāli nespēju pastrādāt mājās, ja neesmu viena, jo tiklīdz mājās ir vēl kāds, es netieku vaļā no sajūtas, ka vajadzētu nevis rakties cauri papīru un digitālo failu kaudzēm, bet gan mazgāt grīdas, gatavot desmitiem dažādu ēdienu, vai vismaz vadīt laiku "tik tāpat vien" sarunās.

Es gribētu sagaidīt jaunogadu pie jūras, dzerot no blašķītes balzamu vai no termosa karstsidru vai groku, bučojoties un skatoties uz salūtu kaut kur tur tālumā.
Moš jāatliek tas jaunais gads uz pāris dienām un tad tas viss jāizdara, tālo salūtu aizvietojot ar tuvām signālraķetēm.

Pirms pāris nedēļām vienbrīd šausmīgi satraucos par darbu kaudzi, kas ir tik milzīga, ka vispār neko nevar paspēt un dūša galīgi apskrienas no domām par darbiem, bet tad, tieši pirms Ziemassvētkiem nospriedu, ka pietiek takš satraukties un jāsāk normāli no viena stūrīša darīt lietas. Tad vēl 5 dienas nodzīvojos pa laukiem, kas ir pilnīgākā miera osta ar siltu krāsni, dzidrām, zvaigžņu pielietām debesīm, lielu klusumu un no cilvēkiem klaju lauku. Un tagad man ir tā, ka atmiņā nāk tie momenti no bakalaura laika ziemām, kad pirms agrajām lekcijām, uz kurām man no mājām bija jāizbrauc septiņos no rīta, mēdzu iziet skolas dārzā uzpīpēt un padzert pirmo rīta kafiju, skatoties, kā dzimst jauna diena. Tajos brīžos bija kaut kas ļoti mierinošs un varens, kā pasēdēšanā pirms ceļa. Tāda sajūta, ka laiks ir apstājies un nav vairs nekādas steigas un trauksmes.

Jā, un tagad ir kaut kā tā. Darbu ir daudz, bet reizē kaut kā tomēr ir laba sajūta. Un man par to ir prieks, jo vispār pēdējo pusgadu tā sajūta, par spīti visām krutajām lietām, kas notikušas, bija kļuvusi galīgi nīkulīga un brīžiem knapi uztverama.

Drošvien jau nav baigi prātīgi pirms diezgan svarīga pasākuma neizgulēties (nebūtu jau gan pirmā reize), bet rādās, ka darbu beigšu tik vēlu, ka pastāvēs milzīgs risks laikā nepamosties un attiecīgi nokavēt diezgan svarīgo pasākumu (pirmdien, piemēram, es pamanījos izslēgt 5 modinātājus un man nav itin nekādu atmiņu par to, kā tieši tas notika). + Tad varētu mēģināt sakasīt kaut kādus pēdējos spēkus un izdarīt vismaz pašu mazumiņu rītdienas skolas semināram.

Jā, ar to es gribēju teikt, ka skolas un darba apvienošana ne sūda nestrādā!

Nu viss, tagad es pilnīgi oficiāli atklāju savu (pus)brīvdienu! Sasodīti patīkama sajūta, aizverot visus miljons .doc un .pdf failus, kas caurām dienām atvērti darba vajadzībām, un ieraugot tīru un skaistu desktopu ^_^ (jes, esmu tajā fāzē, kad mazās lietas dzīvē manī izraisa pilnīgu sajūsmu :D )

Bwaah, cik labi, ka šimvakaram iegādātas biļetes uz Stoned Jesus koncertu, jo karsts stoner metāls ir tieši tas, kas pašlaik nepieciešams. Darba tik daudz, ka nāk virsū visādi lietišķo laika flashbacki - trīc rokas un iekšas un negulēšana ir tik lielā mērā kļuvusi par normu, ka tad, kad tu izdomā "Vo, tagad gan pietiek," nav iespējams aizmigt, kaut arī prātā vairs nav nevienas sakarīgas domas. Vismaz forši ir tas, ka, atšķirībā no lietišķo pieredzes, šoreiz man patiešām patīk tas, ko daru, un es zinu, ka beigās par to būs milzu gandarījums, jo jau tagad, nododot katru nākamo darba posmu, ir tāda ļoti forša sajūta :)

Ja trīs dienas no vietas kārtīgi strādā, tad ceturtajā dienā toč vairs nav iekšā un viss paliek tāds pūkains. Diemžēl rīt, t.i. piektajā dienā, tam darbam jābūt gatavam. Nezinu, kā pēc tam saņemšos skolas darbus izdarīt, īpaši ņemot vērā, ka lasāmā ir tiešām daudz šonedēļ un, ja nāk miegs, tad lasīšana nav tā paveicamākā nodarbe.