Fuck me vienkārši! Es te pēdējās dienas smaidu līdz ausīm un esmu pilnīgs pūkainums :D

Šodienu pavadu klausoties mūziku, kura liek dopamīna skudriņām skriet pāri ķermenim.

Šobrīd es savā dzīvē esmu tiešām labā vietā.

Īsti vairs nespēju parakstīt, bet gribās pabeigt to, ko šodien biju iecerējusi izdarīt. Rītdiena būs zvērā diena, meh meh.

Ziniet tos brīžus, kad jūs ļoti, ļoti par kaut ko domājat un beigās jums ir Captain Obvious atklāsme, kas vienkārši norauj jumtu?
Nu lūk, intervijā, pēc garas sarunas par cilvēku-dzīvnieku attiecībām, manai informantei bija šāda atklāsme no cilvēku-dzīvnieku attiecībām par attiecībām kopumā, ar ko es gribu padalīties, jo mazajās lietās ir spēks:

„Tev nav viņam, ne tev viņam dāvanas jāpērk, ne kas tur jāpielāgojas vai jāatceras, kad viņam dzimšansdiena, ja, vai tur „diena, kad mēs satikāmies” un tā tālāk. Viņam pilnīgi vienalga ir. Viņam ir tas svarīgais tas, ka TU ESI un, ka tu pievērs to uzmanību un, ka, nu, ka tu vari tik vienkārši! [..] varbūt tieši tev vajag to, ka viņš Ir, un viņam nevaig darīt kaut ko Grandiozu, ārkārtēju, bet tieši tas, tas mazumiņš arī ir tas, ka tu saproti, ka NEVAIG Daudz, ka tai laimei pašai par sevi nevaig daudz.”

Draugs mani uzsēdināja uz Sons of Anarchy; šķiet, ka tas ir labākais tāda tipa seriāls kopš The Shield.

Nespēju beigt prokrastinēt un nespēju ieiet normālā dienas režīmā, t.i., neiet gulēt piecos no rīta un necelties divpadsmitos dienā :D