Šovakar, ķemmējot izmazgātos matus, iedomājos, ka varētu apgriezt to galus. Atradu pēdējās asās šķēres un tā arī izdarīju. Tagad ritīgi forša sajūta, jo sanāca jauki - ne tā, kā pēc frizieriem, kad puse matu nogriezta, bet tā, ka nepiņķerējas beigtie gali :)

Šis ir jokains vakars. Cilvēki stāsta man jokainas lietas un es jūtu viņus tuvāk kā jelkad agrāk. Nakts, kad fiziska distance neļauj aizmigt un galvā maisās ainas no Vonnegūta grāmatām un dažādām teātra izrādēm. Patiesībā pēdējais pusotrs mēnesis ir bijis savāds un šī tagad šķiet kā kulminācija.

Un tā šīs nedēļas nogales laikā es, pētnieciskos nolūkos ciemojoties pie vīndariem, esmu nobaudījusi kādus padsmit visdažādākos vīnus. Kaut arī vīni garšīgi, daudz foršāk tomēr bija palīdzēt darbos un parunāties par vīnu un dzīvi.

Es esmu tik ļoti laimīga, ka nonācu pie savas bakalaura darba tēmas, jo man to darbu darīt ir prieks pilnīgi visos tā posmos, un līdz ar to arī pats darbs sanāk tiešām skaists.

Pēdējās dienās transkribēju savas bakalaura darba intervijas ar vīndariem un visu laiku smaidu no tā, cik nenormāli pozitīvi tie vīna stāsti ir ^_^

Šis ir tāds baigais lielās dzīves gads. Draugiem aug sirmi mati un bārdas; pēc negulētas nakts tiek nogulēta diena, nevis atmests ar roku "gan jau"; tiek beigtas mācības, tiek strādāts; cilvēki darbojas un "nahuj nē!?" nenozīmē "dzīvo katru dienu kā pēdējo," bet gan "dzīvo" [vokatīvs].

Klausoties Mujuice man pār ķermeni skrien skudriņas un sajūta kā stāvot saulrietā uz jumta, kā līdz ar ausmu kaut kur dodoties - kā tad, kad viss viss sanāk.