Man liekas, ka šis varētu būt mans mīļākais gada laiks - viss ir svaigs un zaļš, bet ne tā nomācoši, kā vasaras vidū, pirmie svaigi pļautie mauriņi, ielas piebirušas ar kļavu, plūmju un ķiršu ziediem, ceriņi pumpuros, tu pamosties agri no rīta un pagalmā šaudās svīres, dienas ir slinkas un svelmainas, vakari nāk ar svaigumu un tu nespēj atturēties atvērt logu un ievilkt plaušās nakts gaisu, klausoties tālumā rejošos suņos un naksnīgos cilvēkos. Un lietus, lietus šajā laikā ir lieliskākais, kāds vispār var būt.

Šodien beidzot dabūju to nenovērtējamo sajūtu, ka man pašai ļoti patīk mans darbs ^_^
(Jā jā, joprojām bakalaura darba stāsti, jo kursabrieži ir tik uzvilkti šīs tēmas sakarā, ka mēs vairs nerunājam, bet mājiniekiem un draugiem ausis ir tiktāl aizrunātas, ka man šķiet, drīz viņi manī atteiksies klausīties :D )

Episkas lietas notiek: pēdējo dienu drukāšanas maratona rezultātā uz manas labās rokas mazā pirkstiņa un zeltneša locītavu sāniem uzberzušās tulznas :D

Pilnīgi sažņaudzas iekšas, kad pagalmā dzirdu, kā zēnam, kas nokritis un sasities, mamma saka: "Nu beidz raudāt, tu taču esi puika". Īpaši neforši ir tas, ka man šķiet, es nekad neesmu dzirdējusi, ka kaut ko tādu teiktu vīrietis bērnam, parasti tās ir mammas, vecmammas un auklītes.

Pēdējās dienās, mokoties ar sirdsapziņu, bakalaura darbam praktiski neko netiku izdarījusi, bet šodien visas čakras atnākušas vaļā un beidzot ir sajūta, ka es rakstu kaut ko tiešām labu. And now I'm hooked on that feeling ^_^

Galva kā spainis. Gribas izkāpt pa logu, gulēt zālē un skatīties, kā pāri slīd mākoņi.
Gribas pilnīgi jebko, kas ietvertu atiešanu no datora.

Damn! Es TIK sen gaidīju tādu laiku kā tagad ^_^