Kulturās un sociālo antropoloģiju. Rakstīju darbā par to, kā cilvēki veido "slimību stāstus", caur tiem stāstiem veidojot "sevis uztveri", kuru izjaukusi smaga un/ vai nedziedināma saslimšana, kas tagad jāiekļauj savā dzīvesstāstā, pārkonstruējot priekšstatus par to, kāda būs turpmākā dzīve.

Man jau šķiet, ka to emociju parāva lielā mērā kopējais sesijas nogurums, jo neko ļoti konkrētu un vēl jo vairāk personisku es tur nerakstīju :D