Ir baigi forši, kad ir vismaz viens draudziņš, ar kuru runāt par dzīvi un lietām, lamājoties māmiņā. Reizēm tas ir tieši tas, kas vajadzīgs, un ar ko arī ir gana.

Pēdējās rakstīšanas dienas rīts. Uzliku RHCP un nu visas sajūtas ir vaļā. Sēžu te ar kaklā kāpjošu kamolu, bet reizē tāda sajūta, it kā akmens no pleciem būtu noņemts. Tāds atvieglojums, ļaujoties just.