Atceros, ka kaut kad naktī pusmiegā jutos tā, ka esmu sapņojusi kaut ko tiešām labu, nu, ziniet, tā sajūta, kad ir silti, smaidīgi un gribas tikai turpināt gulēt tikpat saldi. Tad no rīta uztrūkos no miega ar sirdsklauvēm, viscaur trīcot un līdz smalkākajām detaļām atceroties tiešām nejauku un pretīgu sapni (nē nē, detaļās neiešu, jo mani pašu frīko ārā, kad cilvēki stāsta sapņus). Puse dienas kopš tā brīža pagājusi, taču iekšas joprojām drebinās. Vļeh, tad jau tiešām labāk sapņus vispār neatcerēties.
Ir doma!