Tik daudz darba, ka nevaru atļauties iet pasaulē. Vakarvakarā, kad vairs nespēju pastrādāt, gan izgāju drusku pastaigāt un, es jums teikšu, pasakaina sajūta, kad plānā kleitā ar nelielu jaciņu un kurpēs nepavisam nav auksti, riet saule, kokos dzied putni un viss tāds mierīgs un vieglā krēslā ietinies. Tagad sēžu pie galda, kuru visu rītu un pēcpusdienu apspīd milzīga saule, pa logu plūst pavasara smarža, pagalmā klaigā bērni (viena no mājpilsētas mājīgākajām un raksturīgākajām skaņām), uz galda, blakus datoram, stāv saplaucētu zaru pušķis un kaķis arī tepat, savā saldākajā pēcpusdienas nomiedzī. Baigais miers. Sen nebiju brīvdienas pavadījusi vienatnē, bet laiku pa laikam tas ir tieši tas, kas vajadzīgs.