Visas brīvdienas zvērīgi nostrādāju un novakarē izgāju apmest loku ap rajonu, jo citādi sirds lūzt, ka tik skaistā dienā jāsēž iekšā. Un, ziniet, ārā pilnīgs pavasaris, tas skaistais, kad nav vēl miljons putekšņu, kad katrs saules stars un spirgta vēja pūsma liek smaidīt pie sevis: pie mājas zied sniegpulkstenīši, kaut kur pāri dzelzceļam privātmājās tiek cepts šašliks, pat uzliekot saulesbrilles jāpiemiedz acis, uzņemot ātrāku soli jāattaisa jaka un tā. Bet kopumā gribējās braukt ciemos un vienā vilnas džemperī izgrābt pagalmu un tad, smaržojot uzirdinātai mitrai zemei un trūdošām lapām, sēdēt turpat pagalmā pie grila, ar alu rokās, kavējoties jaukās sarunās un kopumā esot mierā.

Nepārprotiet, man joprojām ļoti patīk tas, ko daru un es neizsakāmi novērtēju iespēju to visu darīt, taču man nepatīk tā sajūta, kas pēdējos mēnešus nepamet, kad naktī nevar aiziet gulēt, jo liekas, ka laika par maz, ka dzīve tepat, tepat iet garām. Tās mazās lietas: pirmās māllēpes dzelzceļa uzbērumos, reibinošā ceriņu ziedēšana, vēli, krēslaini vakari, kad cilvēki uz perona un pēdējos vilcienos mazliet laiski, bet reizē zaglīgi un smaidīgi mijas ar pirmajiem skūpstiem un pirmoreiz savij rokas. Jā, visas tās lietas negribas pazaudēt, jo beigās jau tieši no tām mazajām kripatiņām sanāk tas cilvēks, sanāc tu.