Sesijas laikā esmu pasākusi pa vakariem izmest loku pa savu rajonu. Tad, kad labi satumsis un vienīgie cilvēki ārpus perimetra "garāžas-veikals-autobusa pieturas-stacijas ceļš" ir tie, kuri izveduši pastaigās suņus. Iespēju robežās staigāju pa dažādiem maršrutiem, taču katru reizi cenšos aiziet līdz "laukam", kas tieši tas arī ir - klajš lauks rajona nomalē, aiz kura ir mazdārziņi. Lauks ziemās ir sasodīti patīkama vieta, īpaši, kad ir sniegs, jo tad lielie prožektori no lauka malā esošā uzņēmuma (tikko iedomājos, ka vispār man nav ne jausmas, kas tā par iestādi patiesībā)atspīd sniegā un izgaismo prāvu tiesu no lauka. Šodien sniegs palicis tikai plāna un caurumaina kārtiņa, taču tāpēc vēl jo labāk varēja redzēt zvaigznes. Tik ļoti zvaigžņu pieliets jums kā laukos. Vienbrīd uznāca teju nepārvarama vēlme apgulties lauka vidū izplestām rokām un kājām, kā "zvaigznītē" dreifējot pa ūdeni, un skatīties zvaigznēs. Tad iedomājos, ka forši, ka lauks ir saglabājies tieši tāds, kāds tas bijis vienmēr, jo principā jau tā vieta ir tāda, kādas pašvaldības vai uzņēmēji parasti tiecas apbūvēt vai kaut kā "labiekārtot". Bet, redz, man tieši liekas forši, ka rajonā ir tāda vieta, kas ir pilnīgi savā vaļā un tāpēc tik ļoti savējā, jo tur nav nekādu noteikumu izņemot tos, ko rada paši tie, kuri iet pāri laukam.