Pirms pāris nedēļām vienbrīd šausmīgi satraucos par darbu kaudzi, kas ir tik milzīga, ka vispār neko nevar paspēt un dūša galīgi apskrienas no domām par darbiem, bet tad, tieši pirms Ziemassvētkiem nospriedu, ka pietiek takš satraukties un jāsāk normāli no viena stūrīša darīt lietas. Tad vēl 5 dienas nodzīvojos pa laukiem, kas ir pilnīgākā miera osta ar siltu krāsni, dzidrām, zvaigžņu pielietām debesīm, lielu klusumu un no cilvēkiem klaju lauku. Un tagad man ir tā, ka atmiņā nāk tie momenti no bakalaura laika ziemām, kad pirms agrajām lekcijām, uz kurām man no mājām bija jāizbrauc septiņos no rīta, mēdzu iziet skolas dārzā uzpīpēt un padzert pirmo rīta kafiju, skatoties, kā dzimst jauna diena. Tajos brīžos bija kaut kas ļoti mierinošs un varens, kā pasēdēšanā pirms ceļa. Tāda sajūta, ka laiks ir apstājies un nav vairs nekādas steigas un trauksmes.

Jā, un tagad ir kaut kā tā. Darbu ir daudz, bet reizē kaut kā tomēr ir laba sajūta. Un man par to ir prieks, jo vispār pēdējo pusgadu tā sajūta, par spīti visām krutajām lietām, kas notikušas, bija kļuvusi galīgi nīkulīga un brīžiem knapi uztverama.