Biju sasniegusi to brīdi, kad iepriekšējās mīļās smaržas gandrīz izlietotas (man vienmēr patīk paturēt nelielu daudzumu īpašiem gadījumiem un, ja nu vienkārši gribas tās atkal sajust), pasūtīju jaunas un citādas. Šodien tās pienāca un ir instant love. Es pat neesmu droša, vai tas ir tas, kā gribu smaržot, bet tiklīdz tās uzpūtu, man pāri brāzās vesela skaistu atmiņu jūra un tagad, kad vien nejauši sajūtu to smaržu, uzreiz pārņem mājīga sajūta un ir galīgi jāsmaida. Kopumā tā ir MANU Ziemassvētku smarža.

Laukos, kur parasti ar ģimeni kopā pavadām Ziemassvētkus, ir vecs ādas koferis, pilns ar svecītēm, bumbuļiem, zvaniņiem, eņģeļmatiem. Ilgu laiku koferī glabājās arī padomju laiku slēpju vasks, ar kura smaržu pievilkusies auduma odere. Un jā, tās smaržas smaržo kā brīdis, kad, pie svaigi no āra ienestas eglītes, blakus istabā gatavojoties cepetim, smaržojot ķimenēm un iekurtajai malkas maizes krāsnij, tiek atvērts Ziemassvētku koferis. Un ir vēl arī citas atmiņas, par ko šīs smaržas man atgādina, visas no bērnības un visas tik sasodīti īpašas. Jā, tās smaržas vedina ļauties maigam sentimentam, kas nav tīri priecīgs, bet kas ir daļa no manis un kas atgādina par tik ļoti daudz ko.

Parasti man patīk smaržas, kuras pārsteidz ar kaut ko neparastu un nebijušu. Šīs smaržas mani pārsteidza ar to, cik tuvas un pazīstamas tās ir. Tās ir kā brīdis, kad tu satiec sen neredzētu un mīļu cilvēku un, apskaujot viņu, sajūti to ļoti pazīstamo un sen nejusto Viņa smaržu. Sajust tās ir kā apskaut sevi no sen pagājuša laika.