Vļeh, viena no stulbākajām lietām, ko pasniedzējs var izdarīt, ir likt atsauces noformēt savādākā stilā, nekā to pieņemts darīt konkrētās studiju programmas ietvaros. Tāds čakars un prasa 3x vairāk laika pilnīgi stabili, mļe!

Pff, pirms kāda brīža nolēmu, ka yolo swag - pienācis laiks nokoļīt sev minku. Bet, protams, Mērfija vai es-pat-nezinu-kādi likumi nesnauž un šodien piefiksēju, ka minka tikko dabūjis draudzeni. Nav jau tā, ka galīgi izmisums klāt (but it's pretty fucking close :D ), bet tik un tā nevar nemanīt, ka šobrīd un šajā vietā nav vairs palicis neviena zināma puikas, ar kuru varētu kādu romanci pabīdīt, savukārt ar svešiem puikām iepazīties man liekas pilnīgi jocīgi, nu, tajā "negribi ar mani iepazīties/ nākt uz randiņu?" formā, es domāju, jo man patiešām šķiet, ka IRL kaut kas tāds neiederas. Then again varbūt man tā liekas tikai tāpēc, ka man vienmēr galvenais priekšnoteikums romanču bīdīšanā ir bijis tas, lai mēs būtu draugi vai vismaz iepriekš pazīstami un spējīgi saprasties. Jo citādi pirmās tikšanās smacē nost ar ekspektāciju pārpilnību un ekspektācijas man nepatīk. Patiesībā pirms kāda laika draugs man teica "O! Tu esi cilvēks ar standartiem," kas man likās ļoti forši, jo, vo!, standartiem ir jābūt ne tāpēc, lai pie viņiem stingri turētos, bet gan tāpēc, lai paturētu prātā, kas TU esi. Un jūs taču piekritīsiet, ka ir tā, ka ejot tikties ar nepazīstamiem cilvēkiem, tas TU tiek ietūcīts dziļi ekspektāciju kostīmā. Piemēram, ejot tikties ar nepazīstamu puiku es diezvai ļautos pirmajiem impulsiem izmest pa tizlam jokam vai antropo-komentam, bet es taču nevarētu sabīdīt romanci ar cilvēku, kurš nevar izturēt manus tizlos jokus (vai satraukšanos par pilnīgi visu, kas noteikti ir daudz kaitinošāka par tizliem jokiem), jo kas tad notiks brīdī, kad bonusā tiem sāks kļūt pamanāmi mani kaitinošie paradumi, kurus es pati pat neapzinos. Savukārt tas, bez šaubām, man ir tik svarīgi tādēļ, ka mani cilvēkos kaitina šausmīgi daudz kas (daudz kas man liekas arī pilnīgi lielisks, turklāt parasti jau es lietas racionalizēju nevis eju pa gaisu, bet tik un tā - kaitinošās lietas ir būtiskas, jo ar laiku tās sāk kļūt par triggeriem, kas liek iedomāties ainas ar to, kā tu cilvēkus sasit par to, ko viņi dara (jā, redziet, šis ir diezgan briesmīgi, tāpēc jau es reizēm saku, ka es esmu briesmīgs cilvēks, ja :D)). Nu jā, nez, varbūt jāuzstāda sev kvests sabīdīt romanci!?

Tikko ievēroju, ka pēdējā laikā mani ieraksti šeit palikuši salīdzinoši gari, kas skaidri parāda to, ka es pārāk daudz laika pavadu vienītī :D