Kamēr citi rīko raganu prāvas, dusmīgi no skaidrības trūkuma un izjauktās kārtības griež pušu klientu kartes, klusi skumst vai domā, jeb izmanto iespēju iepirkties bez rindām, es jau vairākas dienas nesu sevī Ziemeļkaukāza stāstus. Video un atmiņas no 'Beslanas krīzēm' un nebeidzamā vardarbības cikla un iestrēgušajām dzīvēm ik pa laikam izplēš manī kādu caurumu. Top viens no grūtākajiem darbiem, ko jebkad esmu rakstījusi. Grūts tajā ziņā, ka, lai arī tuvojas finišs, ir stipri dalītas sajūtas, neērti just gandarījumu, neērti zināt, cik nepareizas ir lietas, neērti, ka notiek kas tāds, kam nekad un ne ar vienu nebūtu jānotiek, bet nespēja un neziņa, kā to risināt, jo tas viss ir daudz lielāks un dziļāks par pāris cilvēkiem, kuri šobrīd ir 'karaļu pozīcijā'. 'The king is dead, long live the king' ir tas nebeidzamais aplis, no kura izrauties šķietami varētu tikai vispār atmetot karali. Bet kas tad paliktu?
Tādas tās lietas, kas izrauj ārpus ierastajām domāšanas kategorijām un rēgaini velkas līdzi, jo tu tās nevari palaist vaļā. Atbildība un rīcībspēja skrāpē iekšas.

Bija aizmirsusies tā sajūta, kad uz aukstuma fona piepeši ļoti pamanāms kļūst savs siltums. Nejauši pārslīdēju ar plaukstu pār plaukstu un pār visu ķermeni pārskrēja skudriņas.