Pēdējās dienās, mokoties ar sirdsapziņu, bakalaura darbam praktiski neko netiku izdarījusi, bet šodien visas čakras atnākušas vaļā un beidzot ir sajūta, ka es rakstu kaut ko tiešām labu. And now I'm hooked on that feeling ^_^

Pilnīgi sažņaudzas iekšas, kad pagalmā dzirdu, kā zēnam, kas nokritis un sasities, mamma saka: "Nu beidz raudāt, tu taču esi puika". Īpaši neforši ir tas, ka man šķiet, es nekad neesmu dzirdējusi, ka kaut ko tādu teiktu vīrietis bērnam, parasti tās ir mammas, vecmammas un auklītes.