Mans dzīvnieku patversmes pētījums pilnīgi noteikti ir emocionāli grūtākais darbs, ko jebkad esmu darījusi. Transkribējot intervijas galīgi pinkšķu, interviju laikā vienreiz gandrīz pati noraudājos un vairāki informanti arī nonāca ļoti tuvu tam. Ikdienā tur strādājot tu par to patiešām nedomā, ir brīži, jā, kad sadusmojies par cilvēkiem, bet par to lielāko ainu, par "kāpēc" tu nedomā. Savukārt intervijās tas viss nāk laukā.

Domāju par visiem saviem šī gada pētījumiem un saprotu, ka viens no lielākajiem ieguvumiem MAN ir tas, ka sanācis daudz strādāt ar bērniem un esmu kaut kā labāk sākusi saprast, kā ar viņiem runāt un arī uztveru viņus citādi. Iepriekš ar bērniem saskarsme ir bijusi tik, cik braucot sabiedriskajā transportā un redzot kā viņi pēc skolas ālējas un tā, bet tagad, runājot par nopietnām lietām, ir tiešām tā foršā apziņa, ka tiem pašiem 11-gadniekiem ir tik foršas domas un daudzas lietas viņi uztver daudz skaidrāk un spēj par tām tā vienkārši runāt un izskaidrot tā, ka viss ir pilnīgi skaidrs. Tas man ir kaut kas tāds ļoti pozitīvs (:

Skaists doom bleķis ar lielisku vokālu un basu klikklik