Šodiena iznāca tāda lielo pārdomu diena. Visnotaļ tematiski Valentīndienai. Tagad klausos iekš YouTube viena čaļa romantisko dziesmu popūriju un domāju, ka, patiešām jau, beigās Mīlestība un Sajūtas ir tas, kas paliek pāri un tas, kas patiešām ir svarīgi un tieši tādēļ nekur prom no tā nekad tā īsti neiznāk aiziet (jo arī teikšana, ka 'es jau ne, man tak to nemaz nevajag un esmu fakin pašpietiekams un tā' taču beigu galā ir par to pašu). Šādos brīžos es pati par sevi allaž mazliet brīnos, saprotot, ka tā 'romantiskā puse' ir baigi creepy-uppy kind a lieta un tā vienmēr ir klāt un izpauž sevi šķietami pavisam nepiemērotos brīžos, bet, tāpēc, varbūt pat vēl jo labāki tie brīži. Nu lūk, rezumē šim visam ir tāds, ka vajag svinēt, ja ir īpaši cilvēki, svarīgi cilvēki, ar kuriem kopā to darīt, kurus mīlēt par to, ka kopā ir labi, kaut arī laiki ir slikti un vispār, Mīlestība vispār ir kaut kas, kā sasniegšana, kā ielaišana sevī un izlaišana no sevis laukā, ir milzonīgs iemesls svinēšanai!