Šodien atkal biju sociologa ļaunākais murgs. Piezvanīja socioloģisko aptauju veicēja un taujāja pēc mana viedokļa par dzimumu nevienlīdzību. Jau līdz ar frāzi 'dzimumu nevienlīdzība' manā antropologa sejā iezagās sajūsmas pilns ļaunais smaids un es izpaudos par nevienlīdzības jautājumiem un dzimuma-dzimtes jēdzienu nošķīruma tēmu. Apbrīnojami, bet sieviete otrā klausules galā šķita patiesi priecīga par manām atbildēm un entuziasmu, līdz ar to dubultprieks! Tagad lasu rakstu ar Ķīli galvenajā lomā iekš kaut kāda Dienas žurnāla un iesmeju par tekstu 'gadalaiki ir kulturāla konstrukcija', like, prieks, ka antropologs viņā turpina dzīvot pilnā sparā! =D

Robina Robertsona dzeja ir kaut kas patiesi lielisks. Jā, šie ir pirmie dzejoļi, ko lasu angliski, un par kuriem man ir TĀ sajūta.

UN Jacob Golden ir mans sajūtu dievs. Pīpēt nakts mentola cigareti un palaist savus vilkus vaļā.