Klausoties When the Crowds are Gone sapratu visu to radurakstu un vēstures pētīšanas lietu. Domāju par to, ka forši ir klausīties to dziesmu un domāt par pagātni, pat ja tā nav nemaz mana pagātne. Like, mamma vienvakar atcerējās to kā savā agrā jaunībā klausījās to pašu un kādas atmiņas viņai ar to saistās. Nu lūk, tad es tagad aizdomājos, ka lai arī tā nav mana pagātne tiešā veidā, caur maniem cilvēkiem tā tomēr ir arī mana pagātne un ļoti lielā mērā. Forša sajūta, patīk, kad nāk tādas obvious atklāsmes par lietām.

Dažkārt man tiešām pietrūkst tās iespējas klausīties mūziku ļoti ļoti skaļi. Ir mūzika, ar ko man tā patīk, jo tas patiešām ļauj aizmirst par domām un sajūtām. Un dažkārt tā vajag.