Draudzene mani šovakar aizveda Annu Kareņinu skatīties iekš Nacionālā teātra. Atzīstos, gāju visai skeptiski noskaņota, jo man kaut kā ir sanākusi šausmīgi slikta pieredze ar to teātri + šī izrāde in general ir Tāda... spēcīga (ne obligāti pozitīvā noskaņā), klasika un tā vai ne. Rezultātā bija spēcīgi, tajā spēcīguma nozīmē, kas ietver visu. Mani tā sajūta vienmēr pārņem fon Trīra filmās, tā ka lēni un neatvairāmi tuvojas ar-iekšām-uz-āru. Brīnišķīgi aktieri un iestudējums. Tas teātris vienalga nepatīk, kind a nosit sajūsmu drusciņ, bet nu tās jau manas sajūtas un pārdomas.

Izrādes laikā protams nāca virsū antro domas par ekspektācijām, dzimtēm, lomām, priekšstatiem, habitusiem n'shit; domāju par sevi un citiem un Kareņiniem, Vronski un pārējiem, un sapratu, ka no tā laika jau nekas nav mainījies. Varbūt tā ir lieta, kas nemainās. Ik pa laikam rodas ilūzija, ka viss izdodas, ka atliek tikai ļauties un tūlīt tūlīt būs jaunā skaistā pasaule, bet rezultātā tu attopies tajā pašā vietā, varbūt mazliet sliktākā un nomācošākā dēļ tām pozitīvi tendētajām gaidām, kas pirms tam bijušas. Nav jau tā, ka es teiktu, ka pozitīvisms ir slikts un nafig to, vienkārši būtu labi, ja varētu vispār apzināties visas savas ekspektācijas pret sevi, galvenokārt.

Kārtējais ne visai sakarīgais raksta gabals, ko tomēr nedzēsīšu ārā, pārāk daudz citādi esmu sākusi to darīt.