Mans secinājums par svētkiem ir tāds, ka jo mazāk no tiem sagaida, jo patīkamāk sanāk. Šogad Ziemassvētki iznāca tāda kopīga nedēļas nogales pavadīšana ar ģimeni. Es vienmēr esmu bijusi ļoti aizdomīgi noskaņota pret ZS ar cilvēkiem, kuri neiekļaujas tuvās ģimenes ietvaros, bet rezultātā ir iznācis tā, ka visus iesaistītos es patiešām nu jau uzskatu par Ģimeni. Kāpju pāri savām tuneļa sienām un cenšos pārstāt uztraukties. Viss notiek tā kā notiek un būtu dumji censties to kavēt, ietekmēt un mainīt. Ir laba sajūta. Šis gads ir sanācis Miera gads.

Jā, un ir cilvēki, kuri man pietrūkst, bet tie tik un tā vienmēr paliks īpaši cilvēki man. Sajūtas jau nekur nepazūd, tikai mainās tagadnē <-- un tam es patiešām ticu!

Ha, tiku pāri savai 'gribu ģitāru (Atkal)' fāzei. Šodienu pavadīšu skaņojot kokli, kuru tikko uzraku uz skapjaugšas ^.^ Naiss, stīgas paliek stīgas after all, pofig, ka divas no deviņām stīgām ir izstaipījušās tādā līmenī, ka pareizi uzskaņot tās nebūs iespējams nekādā veidā!

Lasu tagad antro lietas kursadarbam (jā jā, sesija ir kas tuvāks un tādēļ vajadzētu domāt par to) un domāju par to, cik nenormāli forši ir tas, ko es daru! No rīta un pirmajā dienas pusē jutos tiešām sūdīgi un nesakarīgi, bet pašlaik ir galīgi forši jau. Sen nebiju jutusies slikti (man tas nozīmē justies kind a vienaldzīgi n'shit), bija jau aizmirsies kā tas ir.