Pirmdienu vakari ir teju vienīgā reize, kad man iznāk doties mājup ar vilcienu, un tur vienmēr piedzīvojas tādas ļoti īpašas lietas, piemēram, šodien pusmūža sieviete, kura, kā nopratu, mācījās angļu valodu, lasot Romeo&Juliet, tik dikti raudāja pēc katra atvēruma (un sākumā mēģināja radīt iespaidu, ka tas nemaz nenotiek, bet pēc tam padevās), ka tas man likās tā ļoti Īsti.
Ir doma!