NOGURUŠĀS PAAUDZES MANIFESTS:
* skumstam bieži, un bieži vien tikai paši sev;
* noguruši no informācijas, mēs ignorējam televīziju, neklausāmies radio un nelasām ziņas, mistiskā veidā tomēr uzzinot par notiekošo.
* skumji atskatāmies uz pagātni, kurā nekad neesam dzīvojuši, un jau savos nedaudzajos gados secinām, ka dzīve ir draņķīga, ar tieksmi regresēt un izbālēt
* alkstot dabiskas dzīves, braucam ar velosipēdiem un audzējam garšaugus puķupodos, tomēr nespējam dzīvot bez pilsētas bruģa nobrāzumiem, skumju slīcināšanas alkoholā un destruktīvi intelektuālām sarunām;
* alkstam visa jaunā, bet ātri no tā nogurstam. mūsu intereses ir nepastāvīgas;
* neprotam dedzīgi mīlēt citus, vien pārejoši pieķerties garāmejot;
* iemācījušies ikvienā lietā saskatīt monētas abas puses, mēs dzīvojam ar nonivelētu emociju gammu, kur prieks līdz bezgalībai sajaukts ar bēdām;
* savu pārlieku lielo mīlestību pret pasauli pašrocīgi ārstējam ar lielām devām mizantropijas;
* allaž uzņemamies vainas un kauna sajūtu par visiem tiem, kam tās ir maz vai nav vispār. šo sajūtu klātesamība mums ir nepieciešama un dabiska;
* iemācījušies uz notikumiem skatīties bezpersoniski no malas, bieži skumstam par to, ka mums līdz kaulam vienalga;
* raudam par mirušiem mūziķiem un rakstniekiem, tomēr esam gandrīz vienaldzīgi, kad aizgājis kāds attālāks radinieks;
* līdz pilnībai izkopuši individuālismu, mēs vairs neprotam sazināties ar citiem;
* saauguši ar greizajiem spoguļiem – ekrāniem, drēbēm, zīmoliem, mašīnām. pirmatnējā dabas elpa mums šķiet pārāk īsta un pārāk mulsinoša;
* ikdienas darbs no mums nemanāmi izēd cilvēcību, sentimentu un agrākās gaišās labestības paliekas;
* mācāmies nenosodīt sabiedrību, bet skumstam par tās nezināšanu, jo mums šķiet, ka pasaulē ir jābūt kam vairāk kā vienam pareizajam ceļam;
* redzam, ka ļaunums nāk tieši no nezināšanas, un nezinām, kā cilvēkiem mums apkārt palīdzēt to pārvarēt. mēs skumji un savā vientulībā salstam uz to visu noskatoties;
© http://www.vi-de.lv/wordpress/
* skumstam bieži, un bieži vien tikai paši sev;
* noguruši no informācijas, mēs ignorējam televīziju, neklausāmies radio un nelasām ziņas, mistiskā veidā tomēr uzzinot par notiekošo.
* skumji atskatāmies uz pagātni, kurā nekad neesam dzīvojuši, un jau savos nedaudzajos gados secinām, ka dzīve ir draņķīga, ar tieksmi regresēt un izbālēt
* alkstot dabiskas dzīves, braucam ar velosipēdiem un audzējam garšaugus puķupodos, tomēr nespējam dzīvot bez pilsētas bruģa nobrāzumiem, skumju slīcināšanas alkoholā un destruktīvi intelektuālām sarunām;
* alkstam visa jaunā, bet ātri no tā nogurstam. mūsu intereses ir nepastāvīgas;
* neprotam dedzīgi mīlēt citus, vien pārejoši pieķerties garāmejot;
* iemācījušies ikvienā lietā saskatīt monētas abas puses, mēs dzīvojam ar nonivelētu emociju gammu, kur prieks līdz bezgalībai sajaukts ar bēdām;
* savu pārlieku lielo mīlestību pret pasauli pašrocīgi ārstējam ar lielām devām mizantropijas;
* allaž uzņemamies vainas un kauna sajūtu par visiem tiem, kam tās ir maz vai nav vispār. šo sajūtu klātesamība mums ir nepieciešama un dabiska;
* iemācījušies uz notikumiem skatīties bezpersoniski no malas, bieži skumstam par to, ka mums līdz kaulam vienalga;
* raudam par mirušiem mūziķiem un rakstniekiem, tomēr esam gandrīz vienaldzīgi, kad aizgājis kāds attālāks radinieks;
* līdz pilnībai izkopuši individuālismu, mēs vairs neprotam sazināties ar citiem;
* saauguši ar greizajiem spoguļiem – ekrāniem, drēbēm, zīmoliem, mašīnām. pirmatnējā dabas elpa mums šķiet pārāk īsta un pārāk mulsinoša;
* ikdienas darbs no mums nemanāmi izēd cilvēcību, sentimentu un agrākās gaišās labestības paliekas;
* mācāmies nenosodīt sabiedrību, bet skumstam par tās nezināšanu, jo mums šķiet, ka pasaulē ir jābūt kam vairāk kā vienam pareizajam ceļam;
* redzam, ka ļaunums nāk tieši no nezināšanas, un nezinām, kā cilvēkiem mums apkārt palīdzēt to pārvarēt. mēs skumji un savā vientulībā salstam uz to visu noskatoties;
© http://www.vi-de.lv/wordpress/
Ir doma!