mājpilsēta ir pavisam ziema. ziniet, nu tā, kā uz kartītēm vecos laikos [ej nu sazin, varbūt i tagad vēl tādas kartītes ir!]- koki pavisam apsniguši un sniedziņš piesalis pie zariem, egļu zari pārvērtušies baltās kupenās, zemi klāj kādi pāris centimetri baltuma un pēc tās gaismas, ko es te, pa logu pametot aci, redzu, spriežot, laukā tagad virpuļo mazmazītiņas pārsliņas. un šādā laikā man mūžīgi gribas uz laukiem. sēdēt uz mūrīša mazliet kožošās vilnas zeķēs graužot kaltētus ābolus un lasot pasaku par Šļumburiņu. tā sasodīti skaisti.