ielasījos te tanī savas frendlistes rudenīgajā vientulībā, un tad tā aiz nekā aizdomājos, ka briesmīgi sen man nav bijusi tāda reāla vientulība, ir tikai the dark place manu nervu šūnu un smadzeņu centru ielenkumā, bet reālā vientulība ir tā nemanot izgaisusi. sen jau kā. bet pēdējā laikā, kas neapzināts ievilcies sazin cik ilgs, es galīgi vairāk nerunāju. pat nerakstu. neko un nevienam. pat allaž pozitīviskajam pelīšcilvēkam ne. un jā, tādu kārtīgu sarunu, vienalga klātesošu vai virtuālu vai ar vēstulēm, nav bijis ui, cik sen. un tā man pietrūkst. pirms kāda laika te pārlasīju visas man kādreiz sūtītās vēstules. daudz man viņu, kurpjukaste līdz malām pilna ar smalkiem smalkiem rokrakstiem. un tas tā skaisti, tik ļoti skaisti- rakstīt vēstules. uz īsta smaržīga papīra ar tinti un tad vēlāk aploksnes un pastmarkas un tā kņudinošā gaidīšana un ikrīta gājieni līdz pastkastei. jā.
paskat, es te tā iemetu aci, pat cibā man tie ieraksti arvien retāki kļūst. ak, un šodien es klausos Placebo, traki sen nebija klausīti, bet šim rudenim brīnumaini piestāv. brīvdienās ar saviem oranžajiem matiem ņemšos pa kritušajām košajām lapām. un sadabūšu kādu, kurš to visu bildēs.
oi, un kad beidzot Žurku dabūšu rokā, tad vilkšu viņu uz kādu kafejnīcu, tik traki gribās. un Žurku satikt gribās.