jau kādu laiku briedinās tā doma, ka vajag sākt rakstīt atkal. bet ir tā bail. ir tā, kā bija toreiz, kad pirmoreiz uzrakstīju kārtīgu dzejoli. atceros, kā toreiz trīcēja rokas.. no saviļņojuma. tas man vienmēr licies tā īpaši- rakstīšana. tagad bail, ka vairs nemācēšu, ka vairs nevarēšu tā, kā kādreiz. bail, ka atkal varētu nonākt pie tās pašas izvēles, kuru reiz jau izdarīju.