reizēm es sevi tā ļoti ienīstu. precīzāk būtu sacīt, ka reizēm to atzīstu. par to, ka esmu tik ārprātīgi neciešama. nudien nesaprotu, kā cilvēki vispār ir spējīgi uzturēties manā sabiedrībā un, ka mazliet labāk mani iepazinuši viņi nebēg prom.

(zinu, ka ir gana daudzi, kuri dzirdot mani ko šādu sakām, mestos strīdēties, ka tā nu gan nav. viņi sacītu, ka man nemaz nav tiesību tā sacīt, jo tā es noniecinu to, kas esmu, to, kas man dots. viņi ir muļķi. un par to arī sevi nicinu. par to, ka atļaujos nostādīt sevi augstāk par citiem. un jā, zemapziņā tieši šāda ir mana nostāja. tikai es atļaujos būt maita līdz galam un šo savu nostāju slēpt.)