šodiena pilna TĀS sajūtas. joprojām nezinu vai tā ir patīkama jebšu ne, iespējams tā ir pāri visam, ārpus kritērijiem. transcendentāla sajūta. bet sajūtas jau visas savā ziņā tādas ir. jūtos pamatīgi izsista no līdzsvara, emocionāli pavisam nestabili. trausluma sajūta turpinās, un es pie tās tā ar nespēju pierast. jūtos pārāk ievainojama un sievišķīga. bet tik un tā ir labi. un gan jau es iemācīšos ļauties. gan arī es kādreiz.

beidzot vismaz studiju jautājumos rodas zināma skaidrība. šodien sekmju grāmatiņā nonāca pirmā atzīme. tas dod cerību, ka beigas vairs nav tik tālu, un ka es to spēšu. es izturēšu.

pavisam drīz būs pienākusi tā savādā diena, kura mani biedē. atzīšos, pat ļoti. es negribu, bet zinu, ka šī nav mana izvēle, un es tur neko nevaru darīt. pēdējā diena, kuru mācīsimies kopā. nepēju iedomāties kā būs pēc tam. jo ir jau tik pierasts pie tā, kā viss ir tagad. piezogas tāda nošķirtības sajūta, jo reāli tikai tagad apzinos, cik ļoti iznācis norobežoties no pārējiem 19 cilvēkiem mūsu kursā.