trīs garas dienas. ar tām tik un tā būs par maz, lai padarītu visu, kas darāms. vienārši pietrūkst spēka. vakar vakarā aizmigu rakstot īsziņu. pamodos pēc piecām stundām un atcerējos, ka pēdējā doma bija, ka aizmigšu un telefons izslīdēs no rokas un sašķīdīs pret grīdu. paskatījos uz leju, sapratu, ka galva reibst tik ļoti, ka neesmu spējīga neko saskatīt. sataustīju telefonu. labi. nu jau ir pārāk vēls, lai atbildētu. vispār jau varētu, bet īsti negribas. guļu tālāk. vienalga par burtmācību. kā jau skolotāja teica, esmu nokritusi no mēness. nu un. 25.dienas līdz koncertam. jānokrāso mati. 25.dienas līdz skatei zīmēšanā un gleznošanā. 26. līdz skatēm visos nodaļas priekšmetos. maksimāli 23.dienas, lai pagūtu uztaisīt visus vajadzīgos darbus, jeb jāatvadās no prakses ārpus Rīgas un jāgatavojas pārrunām. palicis nedaudz vairāk par mēnesi līdz brīvībai. līdz bezgalīgai iešanai pa sliedēm siltās vasaras naktīs. līdz sirds siltumam. līdz vieglumam, maigumam un pilnībai. līdz spārnu sajūtai.

sēžu uz grīdas. mazliet ir auksti. mazliet drebu. tas nekas. klausos Ataraxia un ļoti gribas raudāt. gribas izkliegt to visu. pilnīgi visu, ko kādreiz neesmu pateikusi, jo tas būtu netaktiski, infantili un muļķīgi. nu un. tagad es varētu histēriski raudāt, pleciem drudžaini raustoties un rokām trīcot, un izkliegt to visu. ja vien tieši tagad būtu kāds, kurš spētu uzklausīt. nekas, es saņemšos un būšu stipra.

šonakt sapņoju par tevi..un mani. šķiet, pirmo reizi sapņoju par tevi. sajutos TĀ.