Nesen piefiksēju, ka kopš tiem trakajiem lietišķo gadiem manī ir saglabājies tāds nejauks reflekss attiecībā uz svīrēm. Tās man vienmēr uzvēda nelielu satraukumu, jo kādreiz to radītās skaņas liecināja par to, ka tuvojas rīts un tūdaļ beigsies iespēja raut pēdējos nakts darbus. Jocīgi, ka kaut kas tāds var tik dziļi iesēsties zemapziņā.